Pirmā nopietnā trauma

Labvakar!

Tikko lasīju Ululas rakstu, uzrakstīšu arī mūsu pieredzi.

Mana atvaļinājuma pirmā diena un meitai pirmā nopietnā trauma. Jutos kā slikta mamma, ka nevarēju nosargāt un novērst šo traumu. Spēlējām abas bumbu, kad meita iekarsa spēlē, tad skrēja bumbai pakaļ un nokrita uz elkonīša. Sākumā likās, ka kārtējis kritiens, jo bez zilumiem un kritieniem meitai nepaiet ne diena... Par šo esmu jau rakstījusi iepriekš:  http://www.maminuklubs.lv/pirmsskola/20120827-kritieni-un-zilumi/  Taču kā izrādījās vēlāk, tas nebij vienkāršs sasitums. Tā kā tas notika vakarā un laukos slimnīcā rentgens nav katru dienu un rajona slimnīca nav specializējusies uz bērniem, nolēmām vest bērnu uz Vienības gatvi. Visu nakti meita rociņu noturēja gar sāniem, tas vien jau norādīja, ka viņai sāp, pakustināt nevarēja. Vienības gatvē sākuma slēdziens - plīsums elkonī, bet vēlāk, kad vīrs paņēma rentgena rezultātus - tur bija teikts lūzums elkonī bez nobīdēm... Jānēsā ģipsis 3 nedēļas. Uzreiz ar šausmām iedomājos, kā mana aktīviste to izturēs. Tāpat ar visu ģipsi grib kāpt visur, jo augstāk, jo labāk, dejot, skriet, lēkt. Sākumā diezgan smuki turēja roku saitītē/lakatā. Pirmās naktis arī es ik pa laikam cēlos un skatījos, vai neguļ uz ģipša un kā tura roku. Taču tādā ritmā nevaru visu laiku dzīvot. Esmu uzvilkta, jo nemitīgi jāatgādina, kur jātura roka, ka nedrīkst to un to. Vairākas reizes viņai stāstu un skaidroju, kas un kāpēc, bet tas viss meitai (2 gadi un 11 mēneši) iet gar ausīm. Varbūt pārāk asi visu uztveru, bet patiešām bažījos, vai roka sadzīs un kad. Rīt ir tikai nedēļa kopš ģipsis uzlikts, bet man jau tā šķiet kā mūžība. Rīt dosimies pie ģimenes ārstes, jo ir aizdomas, ka ģipsis elkoni tik labi vairs nefiksē.

Padalieties, lūdzu, pieredzē, kā tikāt galā ar mazo aktīvistu traumām (Ululas raksta komentārā lasīju, ka vairākiem mazuļiem šovasar bijušas traumas).

Drošu vasaru un veselību visiem vēlot,

Maija