Ķermeņa masāža
22.04 12:00-13:00
Brīvo vietu skaits: 1
Ar vārdu salikumu "kabatas nauda" - domāju naudas summu, kuru vecāki dod savām atvasītēm ikdienas tēriņiem, tērējot to pēc saviem ieskatiem (varbūt ar nelielu vecāku uzraudzību).
Tad nu tā - nesen abi ar vīru redzējām "Swedbank" reklāmu par Isic kartes izveidošanas iespēju nepilngadīgajiem bērnam (bērnam ir jābūt vismaz 6 gadus jaunam), uz kuras iespējams uzskaitīt bērnam "kabatas nadu". Šī reklāma mums lika atcerēties savu bērnību par mums doto kabatas naudu, kā arī aizdomāties par to, kāds būs mūsu ģimenē "kabatas naudas" ieviešanas process - kad sākt, cik daudz, kā kontrolēt utt.?
Mūsu atmiņas
Godīgi sakot, neatceros, cik man bija gadu, bet atceros, ka bērnībā tētis vasaras sākumā katram vienmēr iedeva 100 Ls, kurus tad paši varējam tērēt pēc saviem ieskatiem, tā bija summa, kas paredzēta visiem vasaras tēriņiem. Protams, tad arī sev varēju izdomāt visādus attaisnojumus, lai neiztērētu šo naudiņu, jo katru reizi, kad gribēju kaut ko veikalā, vecāki teica, ka man taču pašai ir sava nauda, lai pērku pati. No tā laika veikalos vairs nebrēcu, ka gribu visādus sīkumus, jo negribēju tērēt savu naudu - tajā laikā mēs ar māsu un brāļiem vienmēr arī salīdzinājām, kuram vairāk tā naudiņa palikusi (nevis, kurš vairāk nopircis). Šādā veidā mēs iemācījāmies izdarīt izvēli star to, ko mēs tiešām vēlamies, kas ir nepeiciešams un to, kas var arī nebūt, kā arī iemācījāmies skaitīt, sekot līdzi preču vērtībai, daudzumam utt.
Es negāju dārziņā, bet skolā sāku iet no 7 gadu vecuma, manuprāt, ap to laiku arī saņēmu savu pirmo iknedēļas kabatas naudu. Skolas laikā vecāki nedēļā ikdienas tēriņiem katram bērnam iedeva līdz 5 Ls. Atceros, ka tos visbiežāk iztērēju, pērkot MilkyWay šokolādītes - man viņas ļoti garšoja. Jā, tad arī bija citādāka naudas vertība, proti, par to naudu, ko vecāki deva, varēja sapirkt daudz vairāk kā mūsdienās.
Vīrs atkal smējās, ka viņam vecāku dotais kabatas naudas apmērs nebija pietiekams, tikai apmēru nevarēja atcerēties. Kad jautāju viņa mammai, vai atcerās, cik daudz naudiņas deva saviem bērniem, viņa stāstīja, ka devuši 2 Ls nedēļā - kad pastāstīju šo vīram, viņš tik nosmēja: "Nav jau brīnums, ka pietrūka tā naudiņa."
Vīrs jau smējās un stāstīja, ka "tusēja" kopā ar vairākiem puišiem, no kuriem viens puisis "pa kluso spēra" naudiņu no saviem vecākiem - tad nu šis puisis bija lielais maksātājs, visiem parasti izmaksāja kārotos našķus. Kā vīrs teica: "Saliekot kopā visu puišu kabatas naudas, visam pietika."
Manuprāt, lemjot par kabatas naudas apmēru, jāņem vērā arī dzīvesvietas atrašanās vieta, proti, mums bērnībā bija tā, ka dzīvojām laukos, līdz veikalam bija jāiet diezgan liels gabals, līdz ar to katru dienu nebija vēlme doties uz veikalu. Tas pats arī no skolas - arī no turienes līdz veikalam bija jāiet gabaliņš. Bet, dzīvojot pilsētā, pat man (pieaugušajam), tie veikali šķiet vilinoši, jo ir tik tuvu dzīvesvietai - kad redu, ka kāds ēd saldējumu vai kaut ko citu, kas man garšo, nevaru pat neieiet veikalā..
Jā, dēliņš vēl ir mazs un it kā liekas jau, ka līdz tam vēl ir laiks, bet, manuprāt, tas laiks "skrien" nemanot, nespēju pat piefiksēt, bet nedēļa jau cauri...
Pēc minētās "Swedbank" reklāmas abi ar vīru sākām arī prātot par šo "kabatas naudas" jautājumu, proti, kādu apmēru būtu optimāli dot (lai nebūtu par daudz vai par maz), kādu pasniegšanas veidu izvēlēties, no kāda vecuma to darīt?
Cik lasīju, tad Swedbank kartiņu piedāvā bērniem no 6 gadu vecuma - vai tas ir optimālais vecums vai varbūt jau ātrāk bērnu macīt pašam pārvaldīt savus līdzekļus?
Nezinu, kādas iespējas būs pēc pāris gadiem, bet pašlaik mums šī kartiņas izveidošanas iespēja šķiet tīri vilinoša, jo:
1. tā ir iespēja kontrolēt naudas apmēru un pirkumus, neizejot no mājas (caur telefonu);
2. kartiņas nozaudēšanas gadījumā var noslēgt to, nezaudējot tajā esošo naudiņu;
3. var izvēlēties pieslēgt vai atslēgt bezkontakta norēķināsanās sistēmu (ar šo man ir ērti norēķināties, bet nezinu, cik prātīgi tās pieslēgšana ir bērnam);
4. kartiņa pati par sevi daudzās vietās piešķit atlaides;
5. jebkurā laikā iespējams vecākiem papildināt vai iztukšot kontu - to var izdarīt arī caur telefonu;
6. paplašinās uzņēmumi, kuri piedāvā iespēju norēķināties ar kartiņu, bet, ja nepieciešama skaidra nauda, tad pamazām tiek izvietoti bankomāti dažādās vietās, lai būtu vietas, kur izņemt skaidru naudu (tikai šeit jāņem vērā tas, ka skaidrā naudā iespējams izņemt sākot no 5 EUR, bet nav iespējams izņemt monētās).
Arī šis blogs piedalās konkursā (konkursa noteikumus skatīt šeit: http://www.maminuklubs.lv/mazulis/konkurss-281571/).
Pastāsti, lūdzu, kāda ir Tava pieredze un nostāja šajā jautājumā?
#balva_oktobri
Paldies par pieredzes stāstu 😀
Man arī bija tas pats bērnībā, ka savu negribējās tērēt, jo paliks mazāk 😃 😀
Mana meitai naudu sākām piešķirt kādos 6 gados, bet tā pa pāris centiem. Tā nu viņai tā krājās, krājās, vēlāk tika dāvinātas lielākas summas, bet viņa pati īpaši nevēlējās to tērēt, jo tad taču "tās palilkšot mazāk". Šobrīd, kad viņai ir 9 gadi, beidzot ir sapratusi, ka var atļauties sev kaut ko nopirkt😀
Paldies Jums par pieredzes stāstiem 😀
Izskatās, ka optimālais vecums pirmajai kabatas naudiņas došanai varētu būt tie +/- 4 gadiņi 😀
Piemirsu pateikt, ka tērējot savu dāvanu naudiņu, viņa pati padomāja gan par mazo Gustavu, tam tika mašīnīte, gan mammu un tēti, kurus pacienāja ar saldējumu.😀.
Naudiņu krāšanai Katrīnei tika dota jau no četru gadu vecuma. Tā bija zobu fejas atstāta naudiņa un kādi īpaši uzdevumi par ko varēja saņemt atlīdzību naudiņā. Mēs parasti arī dzimšanas dienā liekam visas naudas kopā un dāvinam kaut ko lielāku. Kamēr katrīne bija maziņa , es to darīju, tagad Katrīne pati liek savu dāvas naudu un mēs abas kopā braucam to izpirkt. Viņa iepriekš jau izdomā ko pirks. Šogad jau kā liels cilvēks, bez rotaļlietām viņa nopirka sev penāli un kleitu pirmajam septembrim. ( mums ir jau 9. gadi). Kabatas naudu Katrīne saņem arī dodoties uz skolu, jo skolā ir 7.00 no rīta, bet mājā brauc 19.00. Parasti tie ir 1.50-2.00 EUR, lai varētu nopirkt launagu.
Dēliņš gan vēl pavisam maziņš, bet mazajai māsai kabatasnaudu sākām dot ap 4 gadu vecumu. viņai svarīgāk bija, ka viņai arī ir nauda, nevis tā tērēšana. tagad māsai 6 gadi, tērē ar prātu, nedēļā tiek dotas 5 mārciņas (dzīvo anglijā). var pirkt ko sirds kāro, arī saldumus. Citreiz māsa ieliek krājkasē, vēl gan pati nezinot kam krāj 😀
Paldies Jums par viedokli 😉
Sveiki! Raineram arī ir krājkasīte! Tur krājam naudiņu kādam lielākam pirkumam, kas uz to brīdi ir aktuāls!
Runājot par kabatas naudu, uzskatu, ka tā nedrīkst būt liela summa, lai bērns pārāk neaizraujas ar to, ka "gan jau mamma iedos tik, cik vajag".
Manuprāt, ja bērnu māca, kā rīkoties ar naudu un nevis to padara par tādu kā atpirkšanos, tad kāpēc gan ne. Mums mājās gadu vecajai meitai krājkase. Kā es smeju, tad metam tur naudu babyborn lellei ar pričendāļiem. Kad paaugsies, tad arī teiksim, ka tā ir viņas krājkasīte un varēs pati izlemt, ko nopirkt.
Paldies par noderīgajiem padomiem 😀
Laikam jau jāpadomā par variantu sadalīt kabatas naudiņu - gan skaidrā, gan uz kartiņas, jo, kā jau Mamm.mamm minēja, ar monētiņām tas skaitīšanas process būtu radošāks 😀
Gribēju piebilst, ka, ja dosiet naudu bērnam tiklīdz tā iztērēta, bērns varētu visu laiku gribēt vēl un vēl. Protams, nezinu, kādi ir Jūsu finansiālie apstākļi ģimenē, bet ar laiku varētu rasties grūtības finansēt bērna kaprīzes. ES domāju, ka būtu jāļauj bērnam kādu dienu padzīvoties arī bez naudas, nevis tā jāiedod tiklīdz beidzās.
Par kabatas naudas apmēru ir ļoti grūti spriest, jo tas noteikti atkarīgs no pašas ģimenes finansiālā stāvokļa, manuprāt, galvenais ir bērnam iemācīt rīkoties ar naudu un aptvert tās vērtību. Vēl nezinu kā to izdarīt, jo manam mazajam ir tikai 10 mēneši 😀 zinu, ka pirm kāda laikā Nordea banka rīkoja tādu kā skoliņu, kur maziem mācīja par un ap naudu, lai tiem būtu nojausma kā to pelna un kā ar to rīkoties, tagad gan uz ātro nekādu info internetā neatradu. Man ļoti patīk doma par debatkarti, bet neesmu droša vai tik mazi bērni to nepazaudētu katru otro dienu un regulāra kartes atjaunošana man neizmaksātu vairāk kā pati kabatas nauda 😀 Pagaidām mana vīzija par šo ir apmēram šāda: ar laiku ieviest krājkasīti, kur mācīšu bērnam krāt naudiņu lielākiem mērķiem, kā arī dot kādu X summu un nedēļu un centīšos ar viņu pārrunāt par to kā naudiņu tērēt. Nu lai nav tā ka pirmajā dienā visu iztērē un nākamajā dodu atkal. Protams, nezinu kā mana vīzija darbosies realitāte 😀
Par to pelnīšanu. Piemēram: iztīri kaķim kasti, saņem 1€, uznes miskasti (dzīvojam 5.stāvā un līdz miskastēm speciāli un tālu jāiet) 1€, utml.
Jau tagad bērnu radinu pie mājas darbiem. 10 mēnešos palīdz man karināt (īpaši novākt sauso) veļu, palīdz uzslaucīt grīdu (ja tur ir kāds slapjumiņš trāpījies).
Lai arī mums vel nav aktuāla kabaras nauda, esmu nolēmusi (un saņēmusi vīra atbalstu), ka nauda ir jānopelna. Tātad - darbiņš pret atalgojumu. Protams, paralēli tam arī kāda simboliska mēneša vai nedēļas naudiņa. Pie šī brīža apstākļiem, skolēnam (ja nav pašam jāpērk pusdienas), manuprāt, būtu labi kādi 10-20€/mēnesī, pluss nopelnītā naudiņa. Ja gribētu krāt kaut kam lielākam, pa gadu 150...250€ varētu sakrāt. Šokolādītēm arī sanāk.
Norēķinu karte bērnam atvieglotu vecāku ikdienu, bet grūtāk bērnam būtu saprast, cik daudz viņam ir, cik ir atlicis, ko vel var gribēt un ko nē. Bez tam, ar monētiņām varētu labāk iepraktizēt skaitīšanu.
Es gan domāju, ka būtu vērts dot kabatas naudu jau tad, kad sākās "es gribu" veikalos. Tas var pateikt: Pērc! Pašam sava nauda, tērē, ja tiešām to vēlies!
Ja bērns izniekos 10€ mēnesī tas tik un tā būs mazāk nekā viņam pirkt katru reizi kādu nieciņu. 😀
Paldies par viedokl, ļoti noderīg 😀 Par to darbiņu arī esmu domājusi, ka tas tads foršs veids, kā parādīt mazajam, ka nauda "no gaisa nekrīt" 😀 un, darbojoties kopā, pat ir interesanti 😀
Par kabatas naudas apjomu - te ir vieta pārdomām. Uzskatu, ka pat tad, ja rocība nav liela, kabatas naudai skolas vecumā ir jābūt, tieši tāpēc lai iemācīties sakrāt, izlietot, taupīt, izmaksāt - vārdu sakot rīkoties ar naudu.
Pirmskolas vecumā var dot nelielu summu konkrētam mērķim vienai reizei, atlikumu mācot pataupīt un iekrāt. Skolas vecumā jāsāk apgūt jau plānošana - savējiem esmu devusi noteiktu summu launagam, ja tas bija aktuāli - to devu katru dienu + 1 reizi nedēļā nelielu naudiņu brīvai rīcībai.
Pat, ja var atļauties bērnam dot 5 eiro dienā kabatas naudu, ir jāpiedomā pie tā, lai bērns iemācītos naudas vērtību, respektīvi to, ka tā nerodas no zila gaisa un tā ir jānopelna - parādot, ka ir gan labi apmaksāti darbiņi, gan zemi atalgoti darbi. Savējos audzināšanas nolūkā vedu uz mežu lasīt mellenes (mums laukos mežš blakus un ogu pieņemšanas punkts netālu) un ļāvu izbaudīt ogu lasīšanu pāris stundas, kuras pēc tam nesām nodot. Cik katrs bija salasījis, tik nopelnīja.
Paldies par pieredzi 😀 piekrītu, ka mazajam ir jāmāca un jāskaidro tas, ka naudas daudzums nenosaka cilvēka kvalitāti 😉 bērnībā es arī saviem draugiem izmaksāju, ja viņiem nesanāca, bet man bija palikusi pari naudiņa - to nevajadzētu piekopt, bet, manuprāt, nav slikti, ja reizēm izpalīdz draugiem, bet noteikti, lai tā nebūtu ar mērķi: "draudzības nostiprināšana", kā rezultātā citi dzīvo uz tā bērna rēķina un izmanto viņu.. Te arī ir tas jautājums - cik būtu optimāli dot? Tas nu noteikti ir kārtīgi jāizvērtē..manuprāt, 5eur dienā - tik mazam bērnam ir diezgan liela summa, ja tā naudiņa ir tīri paredzēta našķiem...
Man bērnībā kabatas naudas nebija, bet tas nemaz netraucēja, iemācījos rīkoties ar naudiņu tāpat, jo regulāri, dzīvojot kopā tikai ar mammu, bija jāsaplāno, ko var/nevar pirkt. Mamma daudz strādāja, lai man viss būtu un būtu vairāk nekā negodīgi pieprasīt vēl kabatas naudu. Viņa deva naudiņu pusdienām, pulciņiem. Ja gribēju kaut ko nopirkt (kādu dāvanu mammai svētkos, piemēram), tad vienkārši neēdu skolas pusdienas, bet nopirku kādu maizīti, bet atlikumu iekrāju. Uzskatu, ka bērniem 1-3.klasē kabatas naudu var dot tikai ar ļoti striktiem noteikumiem, jo ģimenē ir 4.klases skolnieks, kuram vecāki dod 5EUR/dienā, bet viņš vēl paņem naudu no vecvecākiem, jo, redz, nepietiek našķiem, taču pats par to naudiņu pērk našķus citiem bērniem, jo tā "nostiprinot draudzību". Meitai kabatas naudu plānoju ieviest tikai tad, kad viņai tiešām radīsies pašai savi tēriņi. Ļoti ceru iemācīt meitai, ka naudas daudzums nenosaka cilvēka "kvalitāti", tāpēc ar to nav jālielās vai jācenšas izpelnīties uzmanību. Sāpīgi skatīties uz 10gadīgām meitenēm, kuras apvainojas, ja nesaņem noteiktu zīmolu drēbes. Krājkontu meitai neesmu atvērusi, bet savā kontā krāju naudiņu viņai, kā arī esmu parūpējusies par labām apdrošināšanām, lai tad, ja manis vai tēta nav līdzās, meitai paliek naudiņa.
Paldies par atbildēm un ieteikumiem 😀
Jā, vēl viena priekšrocība kartiņai - ērti, ja jādodas uz ārzemēm 😀
Un piekrītu tam, ka uz kartiņas naudas apjomu ta nejūt, līdz ar to tērējas ātrāk, man pašai ar to mēdz būt problēmas 😃
Mes arī esam atvēruši uzkrājumu kontu, bet tas būs pieejams no 18 gadu vecuma 😀 jācer, ka līdz tam nebūs krasi mazinājusies naudas vērtība 😃 bet tāpat būs vismaz kaut kas 😀
Krīze pirms 9 gadiem Latvijā nebūtu bijusi tik skarba, ja bērniem jau kopš mazotnes būtu mācīta darbošanās ar naudu un finanšu pratība. Arī es uz sevis jūtu kaut kādus kompleksus un aizspriedumus - man vecāki nemācīja, ka nauda - tas ir labi; ka būt bagātam - tas ir ļoti labi. Un, ka nauda vispār ir enerģija, kas jāvairo. Tāpēc es atbalstu gan krājkasītes, gan kabatas naudas, gan norēķinu kares piešķiršanu bērnam jau pirmsskolas vecumā.