Pieņemt savu bērnu tādu, kāds viņš ir

Lai arī mūsdienās ir izveidoti dažādi standarti gan medicīnā, gan izglītības sistēmā,tas nebūt nenozīmē, ka visi spēj šajos standartos "iekļauties". Nereti ikdienā šie nospraustie standarti arī man apgrūtina dzīvi, jo cenšos salīdzināt - atbilstam, vai neatbilstam. Gada vecumā bērns sver tik, cik jāsver, vai bērns augumā ir tik garš, cik jābūt, galvas apkārtmērs atbilst? Svars un augums atbilst, bet galva neiet šajos rāmjos. Vai man par to būtu jāsatraucas? Noteikti nē, jo bērnam viss ir kārtībā, tikai galva lielāka, nekā to nosaka standarti. Un šādi dažādi standarti arī ir bērnudārzā, skolā... Vai tas, ka mans piecgadnieks neizrāda interesi par mācīšanos, bet dod priekšroku spēlēties, pucēties, kamēr vienaudži raksta burtus, man būtu jāsatraucas? Jo viņa vienīgā grupiņā ir tāda. 

Es kā mamma, protams, satraucos, jo kā - visi normālie bērni dara to, ko no viņiem prasa, bet mana meita - vienīgā ir citādāka. Tā kā pati no dabas esmu ļoti strauja, aktīva, man jau līdz šim ir bijis grūti sadzīvot, ka meitiņa ir mierīga, daudz domā, maz dara, ir "bikstāma", jo pirmie divi ir kā "viesuļi" - strauji, ļoti līdzīgi man. Jā, daudz ko norakstu uz to, ka meitiņa piedzima 35.nedēļā un viņa nevar būt tāda pati, kā citi. Priecājos, ka viņai nav medicīnisku defektu, kas liegtu fiziski attīstīties tā, kā vajadzētu. 

Audzinātājas bieži vien mūs vedina domāt, ka jācenšas vairāk pašiem, mājās, jo viņai nevar veltīt individuālu uzmanību, kamēr vēl vairāk kā 20 dara visu bez piepūles. Viņas neredz to, ka mēs pildam dažādus uzdevumus, mēs daudz runājam, mēs veidojam izpratni par skaitļiem un cipariem arī no ikdienišķām lietām, piemēram, kāds ir mūsu mājas numurs, sākumā viņa to lasīja no labās puses uz kreiso, teica 391, es skaidroju, ka ir labi, bet ne īsti precīzi, paskaties uz to no citas puses. Pagāja nedēļas un mums izdevās 193. Viņai ir pastiprinātas spriest spējas un izpratne par sadzīviskām lietām, globālām lietām, to arī audzinātājas ir atzinušas, ka "dumja un neattīstīta" viņa nav. 

Lai sev un citiem pierādītu, ka viņa ir gudra meitene, es i-net nopirku https://dzene.com/ uzdevumus, tos mēs katru dienu pildām, ir dienas, kad viņa pati jautā, ir dienas, kad izvairās un mapītes slēpj aiz dīvāna. 

Tētis nopirka viņai pulksteni, no kura var piezvanīt, protams, ne dārgu, lētajos saitos. Pirmais, ko viņa man lūdza, "mammīt, kā es Tev varētu piezvanīt? Tu man pateiksi cipariņus?" Es vienu reizi viņai nosaucu savu numuru ( protams, tas nav sarežģīts, jo sastāv tikai no 4 dažādiem cipariem) un viņa to uzreiz atcerējās. 

Vakar vīrs vakarā man saka:"JT5274", es skatos uz viņu un brīnos:"Tu ko?", Izrādās vakar meitiņa nākot no bērnudārza esot teikusi šo kombināciju, skatoties uz vīra mašīnu un teikusi. Nespējat iedomāties, kāds man bija prieks. Citam tas šķiet "pupu mizas", bet mēs priecājamies par katru šādu "mazo uzvaru" un to, ka mums sanāk. Tas nekas, ka citā tempā, bet sanāk...

Vēl spēlējam restorānu un viņa ir viesmīlis:"Mammu, ko Tu šodien vēlētos vakariņās? Vai dzersi sulu, tēju? Mēs ar māsu pagatavosim, bet man jāpieraksta, ko Tu vēlēsies." Mēs rakstam pa burtiem - ZUPA. Kāds ir pirmais burtiņš? Z? Un tā solīti pa solim. Ja kādu burtu nezina, mēģinām atcerēties - čūska, mutīte atvērta, Kājiņa ar pus vēderu utt. Lai arī ne perfekti, ne pa līnijām, ne taisni, mums sanāk. Arī vēstuli Ziemassvētku vecītim viņa rakstīja pati, ar māsas palīdzību. Tad viņai ik pa laikam ienāk prātā rakstīt vēstules mīļākajai draudzenei, omei. Zīmē zīmējumus, jā arī ne tādus, kā standarti jautā. Viņa pati izdomā savu stāstu un to ietērpj krāsās. Viņai ļoti patīk pucēties, saskaņot krāsas, jā, arī krāsot lūpas, nagus. Un bieži vien rīta "virpuļviesulis" ir mājās, ja nevar atrast īsto kleitu, vai zeķubikses.

Ir ļoti grūti pieņemt savu bērnu tādu, kāds viņš ir, it sevišķi, ja sabiedrība no viņa gaida to, lai būtu tāds, kā standarti nosaka, bet es ļoti, ļoti mācos to pieņemt. Mācos pieņemt un sev uzsist pa plecu un teikt:" Es esmu izdarījusi visu, lai viņa būtu labāka, es viņai esmu rādījusi ceļu, kas atvieglotu šo mācīšanās procesu un, ja arī tad viņa ir tāda, kāda viņa ir, man tas ir jāpieņem." Tā kā viņai gadi mainās rudenī, mums ir iespēja viņu skolā palaist vēlāk, ļaujot izbaudīt spēlēšanās laiku ilgāk, bet mums vēl ir laiks, lai to atdomātu un tas nekas, ja viņa neiekļausies standartā. Protams, ir brīži, kad pacietība trūkst, tad lūdzu palīdzību omēm, lielajiem bērniem, esmu apsvērusi domu arī par īpašu skolotāju, kura mēģinātu atrast īsto pieeju, lai veicinātu interesi par burtiem, cipariem, aplikāciju veidošanu utt.

Kā Jūs skatāties uz šiem standartiem? Padalieties ar savu recepti burtu, ciparu apgūšanai!