Tētis OĻEGS: Mani pārdzīvojumi Žagarkalnā

Bet runa bija nevis par vienkāršu paslēpošanu, bet par apmācību pie instruktora. Izlausījās vilinoši un mēs devāmies ceļā.

Tā nebija pirmā reize manā dzīvē, kad dodos slēpot, bet otrā gan. Es, kā jau visi iesācēji, zināju, ka kritīšu, un kritīšu daudz reižu. Bet nevarēju iedomāties, kas notiks Žagarkalnā.

 

 

Tāpēc, kad es veiksmīgi uzvilku slēpzābakus un uzvilku cepuri, man bija viena stunda vēl līdz tikšanās brīdim ar instruktoru, nolēmu atcerēties patstāvīgi, cik skaisti un filigrāni es protu laisties lejā pa kalniņu. Rezultātā man izdevās skaisti un filigrāni kritieni dažādās kalna daļās ar maigāku un cietāku piezemēšanos. Un tas viss notika pat ne mācību kalniņā, bet blakus tam. Es aizlidoju aiz trases robežām kupenās, bet tā arī neatcerējos, cik skaisti es laidos lejā pa kalnu pirms 10 gadiem.

 

 

Kad pienāca instruktors, es jau biju nomīcījies un gatavs apmācībai. Tā bija pirmā individuālā nodarbība ar instruktoru manā dzīvē. Kad tev skaidri un gaiši, vienkārši visu paskaidro, pie tam vēl parāda, tad ļoti ātri sāk viss izdoties. Un man tas ļoti patika. Jo tieši man, jā, tieši man viss sāka izdoties.

 

 

Izrādās, ka viss ir ļoti vienkārši, kad sāc visu no pašiem pamatiem. Kā kājām jābūt, kā rokām, kur ķermenim. Un jau pēc stundas es laidos lejā pa kalniņu bez krišanas. Es padomāju, ka man vienkārši palaimējās, bet nē - gan otrajā, gan trešajā reizē nebija kritienu.

 

 

Un es devos uz sarežģītāku kalniņu. Un arī te - bez kritieniem. Tādā brīdī nāk azarts un gribas lielāku ātrumu, manevrus utt. Bet, ja neaizmirst par instruktora padomiem, tad visas lejā laišanās reizes iztiek bez prolēmām.

Secinājumi: iesācējiem iesaku obligāti tikties ar instruktoru. Uz vienu stundu, un tas sākumam pilnībā pietiek. Un pēc tam var baudīt laišanos lejā no kalniņa.

 

Liels paldies par iespēju Māmiņu KLubam un instruktoram!