Visam jābūt līdzsvarā

Inga Hartika,Artusam 3 mēneši

 17.janvāris

Vakar Artuss, mums par lielu brīnumu, pa ilgiem laikiem čučēt aizgāja vien vienpadsmitiem pāri. Pirmajos divos mēnešos mazais visu laiku gāja gulēt tanī laikā, bet pakāpeniski bija ticis jau līdz astoņiem - deviņiem. Toties nogulēja visu nakti bez pamošanās līdz sešiem rītā. Tad paēda, pavāvuļoja savā smalkajā balstiņā, tad sapratu, ka gulētājs nebūs un midzināju mazo. Nogulējām līdz pusdeviņiem. Tad, pēc ēšanas, mazo paņēma tētis un ļāva, ka pavārtos stundiņu pa gultu viena.

Vīrs šorīt dabūja izbaudīt visus jaukumus, kas ar mūsu rīta procesiem ir saistīti :D- tikko mazajam tika nomainīts pampers, tā viņš pielika momentā arī svaigo pamperu, un, kamēr tētis nesa izmest pamperiņu, mazais apčurāja palagu un pašu tēti arī. :D Vīrs nāca man stāstīt, cik tālu mazais aizčurājis, vairāk kā metru esot, man tāaaa bija jāsmejas :D.

Kamēr grozījos gultā, visi puiši, kaķi ieskaitot, čaloja viesistabā, mazais tiešām, kā grāmatā lasījām, ar šo mēnesi ir pārvērties par īstu dziedātājputnu. Runājās vienā laidā. Tik mīļi un sirsnīgi. Nu vai tad mamma, tādu skaņu pavadīta maz vēlas gulēt? Skaidrs, ka nē :).

Uztaisīju brokastis, apdarīju rīta darbiņus, slaucīju putekļus, kamēr vīrs ar mazo kopā bija. Pēc tam otrādi -  es ar mazo pavingroju, paspēlējos, pa to laiku vīrs veica mājas uzkopšanas darbiņus. Bet no vienpadsmitiem mums sākās trakas četras stundas...

Mazais ik pa pāris minūtēm ieraudājās, tā kā gribēja čučēt, bet kaut kas traucēja. Un tā neskaitāmas reizes. Pie krūts arī ar mokām, un vairākkārtīgiem mēģinājumiem tikai varēja pielikt. Līdzīgi mums jau bija gājis nesen. Bet, kad bija jau kādas 2 šādas, raudu pilnas, stundas pagājušas, nopratām, ka mazajam kaut kas ar punci nav tā, kā gribētos. Ik pa brīdim burbuļoja, un tādos brīžos tieši mazais salecās un ieraudājās. Tā nu pa kārtai mazo mierinājām, te es, te vīrs. Sākumā es satraucos, tāpēc mierināja vīrs, bet, kad izsecinājām, ka tā punča vaina, sapratu, ka tas jāpārdzīvo un viss, jo īsti tur neko līdzēt nevar. Tikai mazo mierināt un būt ar viņu grūtā brīdī.

Pulkstenis bija jau trīs. Bija atkal pagājušas vairāk kā divarpus stundas kopš pēdējās barošanas, redzēt varēja, ka mazais grib ēst, bet punča sāpes liedza viņam to normāli padarīt. Tad nu atkal visādi izmēģinājāmies, līdz beidzot sanāca. Bija sarunāts, ka atnāks draudzene piecos ciemos. Nācās zvanīt un atteikt, jo kas gan tā par ciemošanos, ja mazajam tāda ķibele atgadījusies?! Labi, ka bija saprotoša un nedusmojās, par tik vēlu atteikumu. Bet nu tā ar maziņiem ir - nekad nevar zināt, kas un kā var gadīties.

Pirms četriem mazais rokās iemiga. Beidzot izskatījās tāds - kaut cik apmierināts, bet saguris ļoti. Taisījos likt jau gultā, protams, mazajam pipariņam ačteles vaļā, skatās uz mani, un beidzot, šajās vairāk kā 4 stundās - pasmaida, nu man sirds izkusa.. Paņēmu, apmīļoju. Un sapratu - laikam sāpe būs galā.

Tētis pa to laiku bija aizbraucis uz veikalu. Domāju, atbrauks, būs patīkamā šokā, ka mazajam sāpīte pārgājusi. Varēsim priecāties kopā par brīvdienu tālāk.

Smaidīgo, priecīgo mazuli paņēmu uz viesistabu. Abi skatījāmies viens otram acīs, mazais pat jau sāka vāvuļot, un pēkšņi "tika vaļā no vēdersāpes"- pampers tika pielikts vienā rāvienā :D. Nomainīju, knapi paspēju uzlikt jaunu, arī to tūlīt pielika ar smaidu sejā. Jā, laikam tas bija tas, kas mazajam spieda!

Atbrauca vīrs no veikala, tikko ienācis koridorā jau tā uzmanīgi un klusi prasa- "Nu -kā jums iet?", uz ko es priecīgi varēju atbildēt - "Labi", šis neticīgi prasa - "Kā labi?", "Nu tiešām labi es saku", un arī vīrs atviegloti un priecīgi varēja nopūsties. Tā jau ir, pēc grūtiem brīžiem nāk arī priecīgi un labi brīži. Un otrādi, protams. Fizika - visam jābūt līdzsvarā.

Tā nu mēs forši varējām kopā spēlēties, es mierīgi vēlāk varēju pabeigt darbiņus virtuvē, bez problēmām pabaroju mazo, un ap sešiem mazais smuki iemiga. Jāatpūšas taču ir no grūtās dienas.