Vienalga, kādi laikapstākļi..

Māmiņa Ilze Lipska par savām emocijām pēc vakardienas vētras.. Zeme jaucas ar debesīm kopā, bet ārā ir jāiet..

Putenis ārā ir ne pa jokam! Atzīšos, ka, tā kā laika ziņas neklausos, tad man, protams, tas bija pārsteigums. Zvans no bērnu dārza, jāiet bērnam pakaļ, jo elektrības neesot, un līdz ar to bērnu dārzā ne pusdienas var pagatavot, ne arī siltums ir.  

Bet ārā kāds laiks! Zeme ar debesīm jaucas kopā. Vējš spēcīgs un sniegs lielām pārslām tiek jaukts pa gaisu kā veļas mašīnā! Bet variantu jau nav, satuntuļoju mazo māsu silti jo silti, iepakoju ratos, plēve pāri, ka bērns droši vien neko neredz, un esam gatavi doties.


Atcerējos vienu dienu agrā pavasarī, māsa tikko bija piedzimusi, un Ernestam bija gadiņš un 3 mēneši, vārdu sakot - nekāds lielais staigātājs no viņa nebija. Toreiz nodomāju, re kā iet, kad dzīvo aiz aizvērtiem aizkariem.. Turklāt nebija vairs nemaz tik agrs, tādējādi aizvērtajiem aizkariem nav attaisnojuma. Apsolu dēlam - pabarosim māsiņu un iesim ārā! Puika, protams, sapriecājas, atnes, apber mani ar savām drēbēm un zābakiem, un nepacietīgs nevar vien sagaidīt, kad mēs, meitenes, sataisīsimies.

Un tad nu māmiņa izdomā paskatīties pa logu! Putenis! Sniegs horizontāli traucas gar loga rūtīm... Bet ko nu vairs, kas apsolīts - apsolīts! Mans ego, kurš vislabprātāk būtu ietinies pledā, un ne no vietas nekustētos, tā nu aptina garo šalli un vairāk kā stundu brida caur sniegiem un guva pat baudu. No tā, ka bērnam prieks! Tik dabisks un neviltots prieks, kura esamības sākums nemaz nebūtu bijis pie atvērtiem aizkariem.


Tā arī šodien, kad atnācām mājās, un saģērbāmies sausās drēbēs, nospriedu, ka labi vien bija šāda obligātā pastaiga. Ernestam gan nepatika lielais vējš un lielāko ceļa daļu nācās viņu nest. Tad nu iedomājieties to skatu, kā es nācu mājās, viens bērns uz rokas, ar otru stumju ratus, acis pati pacelt nevaru, jo sejā vējš pūš sniegu tā, ka sāp. Tā mēs gliemeža gaitā nācām mājās. Bet svaigs gaiss ir vajadzīgs. Un istabas siltumu un tējas krūzi visvairāk var novērtēt tikai pēc šādiem ziemīgiem pārgājieniem. Tieši tāpat kā atpūtu vislabāk novērtēt pēc darba.

O, arī elektrība pazuda! Pasaku vakars sveču gaismā!


Vai Jūs ietu ārā šādā laikā?  

Esmu bieži aizdomājusies par to, ka bērni neļauj vairs ļauties slinkumam. Kādreiz, ja gribējās nelīst ārā no mājas, tad arī paliku zem segas. Bet tagad, kopš mums ir mazie, nevar vairs tā slinkot. Sevišķi, ja vēl ir apsolīts, ka iesim ārā! Reti kad ir tādi laikapstākļi, kad bērnam negribas iet ārā, un to jau parasti pārbauda tikai un vienīgi praksē. Kā  gan mājās sēžot var uzzināt, kāds ārā ir laiks? To var uzzināt tikai un vienīgi izejot ārā un uz savas ādas pārbaudot.

Mazliet dīvains būs mans apgalvojums, ka tieši tagad, kad nevar vairs slinkot, brīvā laika ir vairāk. Bet tā ir, un, iespējams, tikai tāpēc, ka tagad to brīvo laiku vairāk novērtēju un arī cenšos izmantot pēc iespējas pilnvērtīgāk. Agrāk brīvajā laikā es tiešām slinkoju. Bet tagad - daru to, kas man patīk! Dzīves kvalitāte aug.


Skatoties bildes, kas gada sākumā fotografētas, gremdējos atmiņās :) Un arī šogad ļoti ļoti gaidām baltu jo baltu ziemu!