Ralfiņam jau divi mēnesīši!

Māmiņas Ligitas Brodiņas blogs. Ralfiņam 2 mēneši.

Sonedēļ bijām Ralfiņa otrajā ik mēneša vizītē pie dakteres. Tieši kā es domāju – Ralfiņš pieņēmies svarā vairāk kā par kilogramu. Svari rādīja 5310g, kas ir par kilogramu un 200 g vairāk kā iepriekšējā vizītē un tas ir vairāk kā vidējais rādītājs. Dūšīgs ēdājs. Daktere teica, ka tas esot normāli, jo pirmajos mēnešos zīdainīši ļoti ātri attīstās un arī tas, ka garumā Ralfiņš aug dikti. Sākām ar 53 cm, pēc pirmā mēneša 57 cm un tagad jau 61 cm.

Ralfiņš būs tāds pats kā tētis, kurš ir 1.93 cm – garš un slaids. Liela daļa pirmo drēbīšu nu ir nolikta dziļi plauktā. Dīvainas sajūtas un smaids pārņēma, kad vīrs teica, ka tās vajadzētu noglabāt plauktā nākamajam bēbītim. Pagaidām vēl nevaru to stādīties priekšā un diviem gadiem pēc labākajām rekomendācijām tā kā būtu jāpaiet, bet ar tādu domu tās arī noglabāju skapī :)

Saņēmām arī poti, par ko dikti, dikti raudājām. Nākammēnes vakcinēsim mazo pret Rota vīrusu, jo vairs nevēlos piedzīvot tādas bailes kā jau kādu laiciņu atpakaļ, kad tas bija piemeties manam vīram. Viņam darbā divi kolēģi izslimoja ar šādu diagnozi un piemetās arī viņam. Trīcēju un drebēju, kas notiks ar mani un bēbīti. Par laimi ne man, ne Ralfiņam nebija pilnīgi nekas, bet nobažījusies biju ļoti. Gribēju  jau braukt padzīvot pāris dienu pie mammas, jo bija bail – vīruss taču izpalatās arī pa gaisu. Tāpēc izlēmām, ka vakcinēsim. Kad slimība ir tik tuvu, tad jautājums – vakcinēt vai nevakcinēt vairs neizraisa diskusijas. Pēdējā Ievas veselībā lasīju, ka pagājušā gadā Latvijā 600 bērni vecumā līdz vienpadsmit mēnešiem bija hospitalizēti ar Rotavīrusa infekciju un speciālisti min, ka daudz vairāk ārstējas mājās. Vispār ļoti derīga intervija tur ir četriem speciālistiem/ ārstiem par vakcināciju, māmiņu bažām, pasaules pieredzi un stereotipiem par un ap vakcināciju.

Ikdiena ar Ralfiņu kļūst arvien jaukāka! Ar katru dienu Ralfiņš kļūst arvien aktīvāks un tagad jau gugina savā nodabā arī :) Un viņa smaids ir vienkārši dievīgs! Nekā labāka par to uz pasaules nav! Tāda interesanta sajūta tādā brīdī pārņem – kopš Ralfiņš smaida un gugina, es īpaši izjūtu, cik ļoti esmu viņam vajadzīga un, cik ļoti daudz viņš man nozīmē. Īpaši tāpēc, ka pirmajos mēnešos bērniņš ir tikai kopjams un aprūpējams un nekā neizrāda savas sajūtas, bet tagad jau es redzu, kas viņam patīk, kas nē. interesanti, ka mazais ikreiz cenšas „atbildēt”, ja ar viņu sarunājas it kā uzdodot jautājumus – viņš lieliski jūt intonāciju! Tad var just, ka mums ir lielisks kontakts ar mazo! Interesanti arī pavērot, kā veidojas Ralfiņa attiecības ar tēti, jo lielāko dienas daļu jau mazais pavada un spēlējas ar mani, bet tēti redz tikai vakaros.    

Šomēnes ļoti gribējās jums visām līdzi uz tējas pēcpusdienu un Rebekija mani jau gandrīz pierunāja, bet tomēr Ralfiņš vēl pavisam maziņš – tikko nosvinējām 2 mēnesīšus. Sagaidīsim vismaz trīs un tad piebiedrosimies kādā jaukā pasākumā. 

Vispār Māmiņu klubs tagad rīko tik daudz garšīgu pasākumu, ka man mājās sēžot siekala tek, ka nekur netieku. Gan jau tikšu arī uz kādu Sieviešu dienu, bet pagaidām darbdienas vidū nav kam mazo atstāt un arī vīrs darbā un nevar mūs aizvest. Uzvesties Ralfiņš arī vēl nemāk un nekas labs no pasākuma  neiznāktu man pašai, ja mazais raudātu vienā gabalā. Pie krūts jau arī visu laiku nevar. Kad pie mums reiz ciemojās 4 mēnešus vecs puisīts, viņš bija kluss un draudzene teica – ar laiku vairs tā neraud par neko. Tad nu es ceru, ka pēc laika arī Ralfiņš būs mierīgāks un varēs ņemt līdzi :)