Privātskola "Patnis": katrs bērns ir unikāls

Pēdējā laikā ļoti bieži skan frāze "Katrs bērns ir individualitāte". Tā tiešām ir, tikai ne visur spēj šos vārdus īstenot dzīvē. Privātai vidusskolai "Patnis" tas gan veiksmīgi izdodas. Kā? Par to un ne tikai mūsu saruna ar Privātās vidusskolas "Patnis" direktori Maiju Kokari.

Uzticība – tas ir pamats

- Manai meitiņai pašlaik ir 3 gadi. Gatavojoties intervijai, es, kā žurnāliste, izlasīju visu, kas ir pieejams "Patnis" mājas lapā un, kā mamma, sapratu, ka uzticētu šai skolai savu bērnu. Šī uzticība starp bērnu, vecākiem un skolu ir tās fundaments?

Tieši tā. Lai skola būtu veiksmīga, tās pamatā jābūt uzticēšanas sajūtai gan no vienas, gan no otras puses. Jābūt sadarbībai un vēlmei iet kopsolī uz līdzīgiem ideāliem. Mūsu uzdevums ir meklēt tos kopsaucējus, kā izveidot šo ideālu saspēli starp skolu un ģimeni attiecībā uz konkrētu bērnu.

 

- Gan tas, ko Jūs tagad teicāt, gan tas, kas rakstīts skolas mājas lapā, liek izdarīt secinājumus, ka "Patnis" ir ļoti moderna vidusskola. Taču katrs šo vārdu var saprast savādāk. Kā Jūs to atšifrējat?

Līdzsvars starp fundamentālām zināšanām, pārbaudītām teorijām, to novitātēm un atvērtību - manuprāt, tas arī ietver ideju par moderno, t.sk., arī skolu.

 

Svarīgs šis saskanīgums starp pārbaudītām un pierādītām lietām pedagoģijā un to, kas ir ienācis jauns: visas informācijas tehnoloģijas, jaunas domāšanas stratēģijas, jauni veidi, kā operēt ar informāciju, kā pārbaudīt zināšanas. Tas rada pilnībā jaunu noskaņu un idejas pedagoģijā un skolā.

 

Taču ir skaidrs arī tas, ka, lai skola būtu stabila un uzticama, tai jābalstās uz fundamentālām zināšanām. To mēs arī darām.

 

- Kā izdodas atrast šo līdzsvaru? Kas palīdz to veidot?

Tas, ka, pirmkārt, mēs paši visu laiku mācāmies – braucam uz konferencēm, semināriem, kursiem un apgūstam to, kas pasaulē ir jauns un tajā pašā laikā jau pierādījis sevi kā progresīvu.

 

Otrs ir tas, ko mēs darām šeit uz vietas – mēs mācāmies viens no otra un kritiski analizējam savu pieredzi.

 

Vēl būtiski ir tas, ka daži bērni nāk pie mums no bērnudārza vecuma līdz pat vidusskolai - tā mēs redzam, kā notiek viņu attīstība. Mēs esam atbildīgi par katru attīstības posmu, mēs nevaram uzvelt vainu kādam citam. Mums jāsaredz, kāda veidā kurā posmā bērna potenciāls var maksimāli attīstīties.

 

 

Unikāls ir patība

- Vai tieši šī formula "No bērnudārza līdz vidusskolai" padaru skolu unikālu?

Ne tikai, jo tādu bērnu, kuri iziet cauri visam šim procesam, pagaidām nav tik daudz. Ir bērni, kuri atnāk uz 5.klasi vai uz vidusskolu. Tā nav tāda speciāla sistēma.

 

Unikāls ir patība kā vadlīnija izglītībā. Proti, mēs uzskatam katru bērnu par unikālu, personību un tieši tā mēs pret viņu izturamies. Mēs personalizējam tieši viņam nepieciešamu atbalstu, mēs katrā bērnā saredzam cilvēku, nevis vienkārši izpildām mācību programmu.

 

- Jāsaka gan, ka pašlaik bieži runā, ka bērns ir individualitāte, personība, bet kā Jums izdodas panākt, lai šie vārdi arī reāli darbotos? Tas, visticamāk, ir ļoti atkarīgs no pedagogiem?

Tieši tā. Mēs uzskatam sevi par komandu, vienību, kas patstāvīgi mācās no savām kļūdām, apzinās savus riskus, pārbauda, domā.

 

Šo atvērtību un dinamiku nevar vienkārši iemācīties, tas ir apgūt, tas viss pašiem jāpiedzīvo, un kā reiz bērniem "Patnis" ir vide, kur viņi tiešām to var piedzīvot. To, kā realizēt idejas, kā uzņemties iniciatīvu, atbildību u.tml. Mūsu mācību vide veidojas patstāvīgā sadarbībā.

 

Nevaru pateikt, ka pie mums atnāk ideāli skolotāji un ideāli apmāca bērnus. Tas nav iespējams, jo skola jau arī ir īstā dzīve. Nevis dzīve, kurai mēs gatavojamies, bet tā, ko mēs ļaujam šeit piedzīvot.

 

- Skolotāju ir ļoti daudz... Kā Jūs varat saprast, ka šis cilvēks varēs kopā ar pārējiem īstenot skolas vīziju, kādas īpašības ir svarīgas?

Pedagogam jābūt atbildīgam, prasīgam, gatavam dalīties ar savām idejām un pieņemt citu idejas, gatavam ieklausīties.

 

 

 "Patnis" nav universāla skola jebkuram

- Jūs minējāt, ka pedagogam jābūt prasīgam. Pieļauju, ka pats vārds "privātskola", kur katram bērnam ir individuāla pieeja, neasociējas ar citu vārdu – "disciplīna". Kā ir ar to? Vai šāda individuālā pieeja bērnus neizlutina?

Mēs esam prasīgi pret bērniem un līdz ar to arī esam prasīgi pret sevi, tās ir nedalāmas lietas, kas nodrošina augstas prasības pret to, ko tu dari. Tas arī nodrošina disciplīnu.

 

Skaidrs, ka tradicionālā izpratne par disciplīnu, proti, ārēji radīta paklausība, protams, nav mūsu pārliecība. Disciplinētībai jāveidojas pašā bērna un ir daudzveidīgas formas, kā pie tā nonākt. Un arī ļoti dažādi nonāk, jo nav jau universāla instrumenta.

 

Arī "Patnis" nav universāla vidusskola jebkuram. Mēs esam pietiekami unikāli ar savu pieeju, attieksmi, idejām un cilvēkiem, kas notic šim idejām, un kopīgi ar ģimenes vērtībām mēs varam izveidot to vērtīgo iznākumu.

 

Maza izglītības pasaule

- Klausos un domāju, ka "Patnis" ir tāda maza izglītības pasaule. Kā vispār radās ideja to izveidot?

Tā nebija mana ideja. Skolas dibinātāja ir Zane Ozola, kas tobrīd bija skolotāja.

 

Ideja radās kā opozīcija tam, kas tajā brīdī - 1994.gadā - valdīja masu skolās. Tā bija vēlme radīt kaut ko citu kā pretstatu masu skolai, izceļot bērna personību. Un šī ideja ir saglabājusies. Mēs "Patnī" veidojam savu ideālu atspoguļojumu.

 

 

- Kāds ir šis mazās pasaules signāls, ko tā gribētu palaist lielajā pasaulē?

Signālu ir daudz. Viens no svarīgākajiem – tas, ka nepieciešams apzināties, ka linerālās cilvēku karjeras mūsdienās vairs nav tik aktuālas, līdz ar to skolnieki ir jāsagatavo mainīgiem apstākļiem, mainīgai videi, dažādiem izaicinājumiem. Skolniekam jābūt gatavam dažādām iespējām, nevis tikai šauri orientēties saviem profesionāliem mērķiem, kas bieži vien rada vilšanos.

 

Tāpēc mēs domājam par to, lai mūsu skolnieki būtu stipri dzīvošanai pasaulē, gan garīgi stipri, gan pašpārliecināti, gan prastu sadarboties ar citiem. Sadarbības aspekts ir tas, kuru mēs varam attīstīt, jo mūsu vide nav liela.

 

Konstruktīva krīze

- Jūs minējāt, ka skola radās kā opozīcija tam, kas savulaik valdīja masu skolās. Vai šobrīd notiekošo izglītības sfērā varētu nosaukt par krīzi?

Kad mēs runājam par krīzi, mēs nevaram lokalizēties uz valsti. Krīze ir principā izglītībā, tādēļ, ka ir mainījusies izglītības daba, mainījušies uzsvari, skola vairs nav varas turētājs pār zināšanām, līdz ar to skolai ir principā jāpārorientējas.

 

Tās ir pilnīgi citas kompetences un prasmes, kas jāapgūst skolniekam, kurās jābūt ļoti kompetentam arī skolotājam. Runa ir par stratēģijām zināšu piekļuvē, pārvaldījumā, dažādu valodu zināšanā, ne tikai svešvalodu, bet arī IT. Tās ir tās lietas, kas skolā ir aktuālas, lai skolnieks būtu sagatavots studijām.

 

Visa pasaule šobrīd nodarbojas ar jautājumu, kā pārorientēt izglītību. To mēs varam uzskatīt par krīzi no tāda viedokļa, ka mums ir jāmainās, bet tas nav nekas destruktīvs, kā reiz konstruktīvs, tāpēc ļoti jāvērtē dažādas progresīvas metodes.

 

Latvijā ir tā, ka mēs bieži vien ļoti nekritiski pieņemam daudzas ārējas idejas izglītībā un viļamies, kā arī nepietiekami balstāmies uz pētījumiem, taču tas ir tas, uz ko „Patnī” esam ļoti fokusēti. Mēs pētām aktuālās tendences gan paši, gan balstāmies uz pētījumiem izglītībā.

 

- Tātad ir ārzemju pieredze, kurā mēs varētu smelties idejas un zināšanas, un ir "Patnis" – Latvijas skola, kurai ir teorētiskās un praktiskās zināšanas. Ko "Patnis" dara, lai nestu šo ideju Latvijas mērogā, šīs progresīvās izglītības ideja?

Mēs sevi identificējam ar filozofisku izglītību un esam Filozofiskās izglītības centra bāzes skola: organizējam konferences, aicinām šeit tikties cilvēkus, kam ir liela pieredze, ekspertus šajā jomā, un paši mācāmies un pielietojam dažādas tehnikas. Šo pieredzi mēs piedāvājam Latvijā plašā diapazonā - mēs runājam par savu pieredzi dažādās auditorijās.

 

 

- Skolas mājas lapā ir publicēta tās vīzija. Vai Jūs būtu gatavi uzņemties atbildību izstrādāt Latvijas izglītības sistēmas vīziju, jo "Patnim" ir ko teikt un ko ieteikt?

Jā, ir, bet ir divas dažādas vīzijas – izglītības sistēmas un izglītības vīzija. Manuprāt, vīzijas līmenī Latvijas izglītībai ir labi noformulētas nozīmīgas idejas.

 

Problēma ir tajā, kā mēs ejam uz to, kas ir noformulēts vīzijā un sistēmas funkcionalitātē, un kā to realizē katrs atsevišķais skolotājs un katra atsevišķa skola.

 

Runājot par izglītības sistēmas vīziju, es būtu piesardzīgāka. Protams, standarti ir vajadzīgi, arī mērķi. Taču, manuprāt, būtu būtiski sistēmā atstāt vietu unikalitātei, nemēģināt padarīt skolu par universālu, nemēģināt standartizēt izglītību. Šī unikalitāte dos iespēju attīstībai. Latvijā ir ļoti daudz labu skolu un izcilu skolotāju.

 

Jāļauj pedagoģijas zinātnei ienākt skolā, nevajag mēģināt atdalīt ekspertus no izglītības prakses. Zinātnes un skolas sapludināšana - tā ir mūsu nākotne. Mums tikai jāatrod efektīvi instrumenti, kā to labāko no pedagoģijas zinātnes ieviest izglītības sistēmā.

 

 

Intervēja Aleksandra Novaka, Mamin Klub

 

Lasiet rīt intervijas turpinājumu un uzzināsiet, cik lielas klases ir skolā "Patnis", ar kādām izmaksām jārēķinās vecākiem un citas prakstiskas lietas!

 

Uzzini vairāk www.patnis.lv