Pirmais smaidiņš!

Ligitas Brodiņas dienasgrāmata, Ralfam 1 mēnesis

Pagājušajā piektdienā Ralfiņam apritēja viens mēnesītis. Un man par lielu prieku Ralfiņš pirmo reizi man uzsmaidīja. Bijām arī pie dakteriem uz ikmēneša vizīti – pie ģimenes ārstes un pediatres, kurā noskaidrojām, ka mazais ir dikti paaudzies. Piedzimstot bija 53 cm garš, taču tagad jau 57 cm. Tas nozīmē, ka mazais visdrīzāk izaugs tikpat liels kā viņa tētis – 1.93m.

Arī svarā esam pieņēmušies par kilogramu, kas ir pat mazliet vairāk kā vidējais rādītājs. Un es vēl uztraucos, vai mazajam pietiek piena! Atliek tikai pasmaidīt :) Pie dakteres novērojām, ka bēbīti sākuši interesēt arī grabulīši – viņš seko līdzi grabulim un ieklausās skaņās. Pēdējā laikā Ralfiņš kļuvis ļoti komunikabls – uzmanīgi vēro, kad ar viņu sarunājas un reizēm „atbild” guginot un izdvešot vēl visādas interesantas skaņas. Arī nomodā esam arvien ilgāk. Ar naktsmiegu un aizmigšanu vakaros vēl joprojām iet kā pa celmiem, taču ir bijis, ka Ralfiņš paēd ap pusnakti un tad noguļ pat līdz pussešiem rītā. Tad gan esmu priecīga un izgulējusies un dzīve rādās pavisam citās krāsās!

Pa vakariem gan mazais čīkst un raud, jo moca vēdergraizītes.  Daktere teica neaizrauties ar pārāk biežu likšanu pie krūts tādās reizēs, jo tas var nākt pat par sliktu. Bēbis tai laikā pie krūts dzīvotos kaut stundām ilgi, jo tā nomierinās, tomēr iespējams, ka pārāk bieža ēdiena uzņemšana var pastiprināt vēdergraizes, jo puncis nepaspēj pārstrādāt tik daudz pieniņa. Apburtais loks. Tad nu tagad to cenšos ievērot, jo līdz šim padevos viņa izmisīgajam skatienam un liku pie krūts vai ik pa 45 minūtēm vai stundai. Tā nu mēs cenšamies tagad iztikt arī ar knupīti, kājiņu izvingrināšanu un dažām dakteres ieteiktām zālītēm pret vēdergraizēm. Nezinu gan vai tas palīdz. Vienu vakaru ir klusums, citu vakaru piebļauj visu māju. Žēl viņa, ka šitā jāmocās, bet laikam neko daudz viņam palīdzēt nevaru, jo šis laiks ir vienkārši  jāpārdzīvo.

Taču tagad pa dienu esmu atradusi labu veidu kā apdarīt dažus mājas darbus – iegādājāmies mazas mazuļu šūpolītes, kas spēlē melodijas un pats šūpojas. Ideāli. Tā nu man tagad izdodas arī vakariņas vīram mierīgāk pagatavot – bēbis vēro kustīgās mantiņas un klausās mūziku, bet es pa to laiku gatavoju ēst. Kā saka - vilks paēdis un kaza dzīva!

Lai arī tagad dzīve lielā mērā paiet mājās ar mazo, cenšos ar vīru arī tikt ārpus mājas. Tad sēžamies visi trīs mašīnā un braucam uz veikaliem un pārmaiņas pēc iepērkos es, nevis vīrs. Tikmēr viņi abi paliek mani gaidot mašīnā, bet man tad ir mazliet laiks sev – nu kaut vai novirzīt domas uz ko citu! Reizēm jau piezogas sajūta, ka tagad aizvien biežāk nākas saskarties ar lietām, ko vairs nevaru izdarīt vai paspēt, jo bēbis ļoti prasa laiku un uzmanību. Ne vienmēr izdodas auklējot bēbi, arī māju sakārtot, vai drēbes izgludināt un paliek nepadarītas lietas, taču kaut kā jāsaņemas un jātiek ar visu galā! Palēnām organizējos un cenšos pielāgoties Ralfiņa dienas ritmam. Cenšos atrast  laiku arī manikīram un frizierim un tad bēbi uzticu vīram vai vecākiem. Pāris stundiņas un esmu jau atkal noilgojusies pēc sava mazā :)