Pārbaudījumu periods ir sācies!

Man ir liels prieks ,ka man ir  šī iespēja dota.Un ar jums dalīties savās sajūtās ,kā tas ir būt vienai kopā ar mazo un tikai dotā iespēja  sazvanīties  ar  mīļoto  cilvēku prombūtnes laikā ...

Tā nu ir  pienācis 16.novembra rīts.Aiz loga ir skaista saulīte un garstāvoklis ir acīm redzams labs.Nakts arī pagāja labi.Mazā neskatoties to, ka ātri aizgāja gulēt visu nakti nogulēja un pamodās tikai 9:00 .

Bet taisot brokastis aizdomājos par to, kas šodien darāms.Secināju, ka ļoti daudz - un tas viss jāveic vienai pašai ar mazo.Un doma viena, vai  tikšu  ar visu  galā.....Ēdot brokastis es pie sevīm domāju ,ka tas būs uz laiku pēdējās brokastis mums visiem kopā.Uzreiz iedomājos, kā jūtas citas sievietes, kam šīs pats ir japiedzīvo..

Kad nu bija pienācis laiks, tad devāmies ceļā uz lidostu. Kad bija redzama lidosta, palika pavisam bēdīgāk un skumīgāk ap sirsniņu.Bet vīrietim apsolīju vienu, ka asaru nebus...Laiks tajā momentā neapstājās, bet gāja uz  priekšu un iekāpšana tuvojās ...Tad sapratu, ka neredzēsimies laiku,  kas pārvērtīsies veselā menesī..un atvadu  buča, ko dāvāsim viens otram, tā līdz nākošai  tikšanās reizei  būs  pēdējā...Viss grūtāk bija Keitai,  kad vajadzēja atvadīties ,jo tajā brīdi  asaras  un saucieni pēc teta  bija lieli!! Stāstīju Keitai, ka tētis aizbrauca stradāt....

Bet  lai mēs sevi iepriecinātu,  tad mēs devāmies uz veikaliem ...un šo to  nopirkām arī!!Tajā brīdī laiks paskrēja ļoti  ātri, ka bija  jādodās uz deju nodarbību, ko uzsākām  pirmo reizi ...

Tā nu  atnākot mājās sākās asaras,un jautājumi "kur teta" .Gulēt arī lika parasti vīrietis meitu.Tā nu šoreiz nācās man.Atzīšos, tas bija ļoti grūti ...man likās, ka tas būs vieglāk.Man izdevās aizmidzināt tikai pēc 2st.

Un secināju vienu- viss man vēl ir priekšā....