Par sagurumu un spēju justies pateicīgai

Par spīti gaišajam un siltajam laikam, arvien biežāk jūtu, ka rītos grūti sevi no gultas izcelt, bet vakaros tik pat grūti neaizmigt vēl ceļā uz to. Lai arī naktī mana meituce ēd tikai vienu reizi, un visādi citādi ir ar dzīvi apmierināts bērns, nogurums sakrājas.

Reizēm domāju, vai tas saistīts ar manu vecumu? 35 gados tomēr fiziskas izturības, ko prasa būšana nemitīgā darbībā vai vismaz nepārtrauktā gatavībā reaģēt, tīri loģiski varētu būt mazāk nekā 23 gadu vecumā, kad dzima mans pirmais bērns. Savu noteikti paņem arī tas, ka vecākie bērni, brīvdienās dzīvodamies pa māju, prasa vairāk manas iesaistes nekā tas ir skolas laikā. Bet visvairāk droši vien par visu iztukšo neziņa – kā mums visiem ies šajā rudenī un ziemā? Neesmu no vaidētājiem, pesimistiem un tiem, kas gānās, taču neziņa par nākotni, nespēja ne uz ko īsti paļauties un kaut ko plānot, emocionāli nogurdina visvairāk. Tas paņem manus spēkus, ko labprāt būtu ielikusi kādā produktīvākā un patīkamākā nodarbē.

Vēl nesen, kad likās, ka katru dienu to vien daru kā gatavoju ēst saviem bērniem, mazgāju pēc tam traukus, kas laukos, kur ūdens jānes ar spaiņiem, brīžiem satracina, es gandrīz jau sāku sūkstīties. Arī mana uzņēmuma lietas bija saaktualizējušās, jaunajai sezonai tuvojoties, un tās vajadzēja diezgan steidzami kārtot un risināt. Pie tā visa vēl atklāju, ka manas lielās meitenes no vasaras nometnes atvedušas brīnišķīgu “dāvanu” - utis. Tikai to meiteņu mammas, kuru atvasēm ir gari un biezi mati, tā pa īstam var izprast, ko nozīmē izcīnīt cīņu ar tām. Šādi nodarbināta es skaļi izteicu varbūt absurdu, bet tomēr man šai mirklī smieklīgi aktuālu jautājumu – nez ko citu bez darba dara vēl tie mana vecuma cilvēki, kuriem nav bērnu? Un nez kā viņi tērē savu naudu?

Ja godīgi, nebiju nemaz droša, ka gribu dzirdēt atbildi uz šiem jautājumiem.:) Taču tas man bija kā klikšķis, kas lika atjēgties un paskatīties uz notiekošo savādāk. Jo īstenībā jau es esmu bezgala priecīga un pateicīga, ka man ir kam tās pusdienas taisīt, ka man ir kam tos matus bužināt un ka, atrisinot dažādas grūtības, es varu atkal izbaudīt attiecības ar saviem bērniem.

Tas, ko tagad cenšos ieviest par savas dzīves ieradumu, lai neļautos spriedzei, ir katru dienu saskatīt dažādus sīkumus, par ko justies pateicīgai. Es biju pateicīga vecajai kaimiņtantei par tiem dažiem tomātiem no viņas dārza, jo tie garšoja īpaši. Biju pateicīga savam vīram, ka viņš tik laicīgi bija mājās no darba. Biju pateicīga tam puisim no ielu remonta, kurš tad, kad ar Žaklīnu iesietu slingā tuvojos viņa skaļajai darba mašīnai, to izslēdza, atpakaļ ieslēdzot tikai tad, kad bijām jau pagājušas garām. Es esmu pateicīga par skaistu dienu vai par vēju, kas jūrā saputo baltus viļņus. Par to, ka mani darbinieki ir ar mani kopā un mēs zinām mūsu kopīgos mērķus. Par to, ka mana bērnu daktere iedeva man sajūtu, ka esmu laba mamma. Par to, ka... Nu īstenībā ir simtiem visdažādāko lietu, par ko būt pateicīgai. Svarīgi ir tikai mudināt sevi šīs lietas atpazīt. Lai izdodas arī Tev!

Par psihologu konsultācijām, psihoterapiju un nodarbībām grupā uzzini LĪNAs mājas lapā www.lina.lv