Nelielas, bet patīkamas pārmaiņas!

Vakar bija beidzot tā diena, kad saņēmos un aizgāju pie friziera.  Pēdējās dienās bija sajūta, ka vienkārši vajag un viss, saka jau, ka mati sevī nes informāciju, uzkrāj gan labo, gan slikto, tad laikam mani mati bija pilni līdz malām, jo vēlme viņus apgriezt bija patiešām milzīga.

Tā kā man finanses šādām lietām nu nepavisam nav, sākumā meklēju vai kādam māceklim nevajag modeli uz ko trenēties, jo es kaut kā nebaidos, manas vēlmes bija apgriezt matu galus un nelielu pakāpīti pašā priekšā, un tur nu nevar neko nolaist greizi pat gribēdams. Tā nu nesanāca atrast nevienu. Visi, kas pieteicās, gribēja īsos griezumus un nu tam es nepavisam nepiekrītu. Tā nu atradu mācību frizētavu,  izrādās matus var nogriezt arī par 0,50 santīmiem, lai gan es gāju uz nedaudz dārgāku, jo pārējās, uz kurām zvanīju, esot jāpierakstās vismaz dienu iepriekš.

Nu, lūk, tā, nācās samaksāt 3ls, principā parasti jāmaksā 2ls, bet tā kā daudzi kursanti bija slimi un nebija neviens, kurš man griež, tad nu tiku pie pašas skolotājas, nu kur nu vēl labāk, profesionālis ,kurš apmāca citus un par 3ls. Esmu ļoti apmierināta, jo pirmo reizi saskāros ar to, ka tiek izpildīts tas, ko es palūdzu. Parasti ir tā, ka aizeju nogriezt matu galus, bet atnāku mājās ar par kādiem 3 cm īsākiem matiem, nu, lūk, un šoreiz tā nebija, nogrieza tikai pašus, pašūs galus, pat centimetrs šķiet nebija, toties skats uzreiz koptāks un priekšā pakāpīti arī smuki nogrieza, tieši tā kā gribēju.

Labi, ka biju paņēmusi līdz bildi ar paraugu, kā gribu, lai galu galā izskatās, jo sieviete runāja gandrīz tikai krieviski, un es vispār krieviski parunāt neprotu, labi, ka, šo to saprotu, nu tad mēs viena otru tik tā pa pusei sapratām, viņa cik spēdama runāja latviski, un mēģināja saprast ko es gribu. Ja es nebūtu paņēmusi līdz bildīti varēja sanākt, kā šajā video., ko vari zemāk noskatīties!

Uz frizētavu izvēlējos braukt ar tramvaju, jo godīgi sakot nedaudz baidījos braukt ar mašīnu, draugs norīta bija aizbraucis līdz veikalam un atpakaļ un saskaitījis piecas avārijas, pavisam īsā ceļa posmā, un otrs faktors ir tas, ka man riebjas piebāztajā  centrā meklēt vietu kur mašīnu var atstāt  un par stāvvietu vēl jāmaksā.  Aizbraucu līdz centram, un gāju ar kājām, biju apģērbusies silti un izbaudīju savu vientuļo pastaigu, jo cik nu bieži gadās, ka tieku kaut kur pilnīgi viena. Kad iznācu no friziera, bija tik labs garastāvoklis, uzreiz mājās nebraucu, gribēju iziet cauri Vecrīgai, jo man TĀ patīk centra kņada un viss pārējais, vienkārši dievinu, labprāt dzīvotu pašā centrā, toties manam draugam ir pretēji uzskati un viņām centrs riebjas un viņš būtu laimīgs dzīvojot klusā Rīgas nomalē.

Tā nu mēs dzīvojam pa vidu šīm galējībām, es esmu kādu 7 tramvaja pieturu attālumā no centra un dzīvoklis klusā vieta, tā kā abiem it  kā labi, tomēr man tik reti sanāk šīs dažas pieturas aizbraukt, ka skumstu pēc centra dzīvības.

Rebeka Šulca