Mēģinu atrast laiku arī sev!

Šonedēļ devos vizītē pie savas dakteres, jo pagājušas 8 nedēļas kopš dzemdībām. Dodoties uz vizīti, par visu vairāk vēlējos zaļo gaismu vingrošanai un ķermeņa procedūrām.

Un tā nu pēcdzemdību periods ir laimīgi pārlaists un kāds posms ir noslēdzies. Nav nekā, ko es nevarētu darīt!  Vispār gribas tik ļoti daudz, bet visu vienkārši nevar. Reizēm uznāk dusmas, ka no tik daudz kā jāatsakās.

Ir pavisam trīs lietas, kuras gribētos – iet sportot, uz ķermeņa procedūrām, lai tiktu vaļā no dažiem grūtniecības nesmukumiem, un vēl ļoti gribas sākt iet autokursos. Kā lai to visu apvieno ar krūts barošanu, man pagaidām nav ne jausmas, jo nevaru būt katru vakaru prom vai staipīt bēbi līdzi. Sports būtu labi 2x nedēļā, procedūras tāpat un autoskola droši vien arī tāpat... Nereāli.. No kaut kā ir jāatsakās. Šobrīd darām tā, ka vīrs ar mazo mani gaida mašīnā. Parasti Ralfiņš mašīnā visu laiku noguļ un pat nezina, kur ir bijis.

Tā nu es meklēju alternatīvas sportošanai klubā. Ienāca man prātā atrisināt sportošanas jautājumu ar apņemšanos  vingrot  mājās. Ir man viens Sindijas Kraufordes vingrošanas DVD tieši pēcdzemdību periodam, ko nezin kādēļ iegādājos pirms vairāk kā gada, kad par bēbi vēl nedomāju. Tagad tas noderētu un varētu vingrot, kamēr bēbis čuč. Līdz šim baidījos kaut ko uzsākt darīt pirms vizītes pie dakteres, taču tagad jāsaņemas un jāizbrīvē laiciņš sportošanai.

Nesen iegādājos internetā arī DVD ar pilatēm tieši pēcdzemdību periodam un pēc ķeizara. Tagad gaidu to pienākam pastā.  Ceru, ka man pietiks spēka saņemties, jo dažreiz vienkārši ir nogurums vai nāk miegs gaišā dienas laikā un nekam vairāk kā pastaigai ar bēbi, nevaru saņemties. Visa enerģija aiziet bēbim, plus atrodas vēl 100 un viena lieta, kas būtu jāpadara laikā, kamēr viņš guļ un varu netraucēti darboties. Vismaz šobrīd esmu apņēmusies vingrot mājās 2x nedēļā.

Šonedēļ pirmo reizi biju uz limfodrenāžas procedūru. Procedūra tīri patīkama un tās laikā atpūtos, lasot žurnālus, tomēr nākamā nakts nepavisam nebija jauka. Nez kādēļ kājas jutās tā, it kā es būtu skrējusi maratonu – smagas un nogurušas un arī aizmigt tajā naktī īsti nevarēju. Varbūt tāpēc, ka tā bija pirmā lielākā ‘slodzīte’ organismam pēc dzemdībām – tomēr tur tā riktīgi viss tiek izkustināts un iekustināts. Vēl reizi mēģināšu un, ja šīs sajūtas atkārtosies, droši vien trešās reizes nebūs. Ne viss ir piemērots visiem.

Nu jau arī Valentīndiena tuvojas lieliem soļiem un  šovakar jādodas uz pastu pēc dāvanas manam vīram. Tā kā iziešana no mājas nemaz tik bieži nesanāk, tad ir labi, ja mīļas un foršas dāvanas var atrast arī internetā. Zinu, ka mans pārsteigums viņam patiks. Tas jau ir atceļojis no UK.

Ralfiņš palēnām aug ārā no 56 izmēra drēbītēm un esmu jau sākusi vilkt 62. Nākamnedēļ noskaidrosim, par cik viņš ir pieņēmies svarā un cik garš pastiepies. Es prognozēju, ka varētu atkal būt plus 1 kg, par ko pediatre droši vien šūpos galvu! Dūšīgs ēdājs ir Ralfiņš.