Māmiņas Ērikas blogs: Kāpēc?

Ar šo reizi māmiņa Ērika atklāj blogu sēriju par to, kā ir dzīvot un audzināt meitiņu vienai.

„Mīliet un lolojiet savu bērniņu-

tā ir lielākā atbildība un lielākā laime dzīve- būt vecākiem!”

                                                                         /Rīgas mērs/

Šis ir citāts no apsveikuma kartiņas, ko man pasniedza Rīgas dzemdību namā, kad pagrabiņa kabinetā reģistrēju savas meitiņas Evelīnas dzimšanu. Neatceros, kad vēl tik ļoti dzīvē būtu raudājusi. Tikai no sāpēm, no vilšanās- meitiņas tēvs no bērniņa atteicās… Sirds plīsa pušu…  Asarām līstot atgriezos istabiņā, apskāvu meitiņu un iečukstēju mazajā austiņā: „Viņš nesaprot, no kā atsakās…”

Kopš tā brīža ir pagājis vairāk kā gads, bet vēl joprojām pieķēru sevi brīžos, kad sāp. Nu jau mazāk- runā, ka laiks dziedējot visas brūces. Tomēr vēl un vēl kāpju uz tā paša grābekļa ticot, ka Raimondam ir kaut mazākās jūtas pret bērnu. Sevi nežēloju, sāp sirds par mazo, sevišķi brīžos, kad redzu, cik ieturēti viņa izturas pret vīriešiem- tā ar distanci. Bērniņš jau zīdaiņa vecumā no saviem vecākiem iemācās, ka pasaulē ir vīrieši un sievietes, ir gludas rokas un ir spalvainas rokas, ir mammas maigais vaigs un tēta asais, rugājiem klātais, un pastāv divu veidu balss tembri. Tā pavisam pašsaprotami. Tomēr Evelīnai vīrieši ir sveši, neiepazīti radījumi, ar kuriem neko nevar zināt. Kāpēc? Šis ir jautājums, uz kuru vēl joprojām nespēju rast atbildi…

Pirmais gads kopā ar bērnu pagāja kā pa kalniem. Kalns nevis ierastajā izpratnē augšā - lejā, bet- šķērslis. Vēl šodien tik dzīvas ir tā mirkļa izjūtas, kad paziņas mūs abas aizveda mājās uz manu īrēto vienistabas dzīvoklīti Āgenskalna priedēs. Padzēra tēju un teica: „Labi, nu mēs brauksim.” Un aizbrauca.  Paliku viena ar mazu vīstoklīti rokās. Pavisam viena, apjukusi, nobijusies un dumja bērnu lietās. Tāds izmisums. Sapratu- this is it. Vairs nav manpietiekejumājās iespējas. Un viss sākās jau ar pirmo mājās pavadīto nakti- likās, ka mazajai klupa virsū visas iespējamās kaites, kādas vien var būt veselam dzimušam bērniņam- vēdera sāpītes un gāzēšanās, caurejas, alerģijas, piena sēnītes, Rota vīruss, šķidrums galviņā, asiņaini kakuči, puņķi līdz elpas trūkumam, pazudis stresainās, nomocītās mammas piens- tam visam, zobus sakodušas, gājām cauri. Divatā.

{pic:1}

Divas nedēļas, kad mazajai bija tieši viens mēnesītis, nogulējām slimnīcā, zaudēju 9kg sava svara. Bija tik sāpīgi noskatīties, kā pie citām mammītēm pēcpusdienā atbrauc vīri, atved pārtiku, tīras drēbes un iziet pastaigāties ar mazo, lai mammīte varētu pagulēt, atpūsties, nomazgāties vai vienkārši veltīt laiku sev. Man tā visa vienkārši nebija- pievemtos un piekakātos rāpulīšus pa kluso mazgāju palātas izlietnē, gulēju 2-3 stundas diennaktī, pārtiku no vārītiem rīsiem un zaļās tējas- jo nezināju, no kā meitiņai metas tie drausmīgie izsitumi, kas draudēja pāriet nopietnā iekaisumā. Ārsti pat apsvēra iespēju mani piespiest pagulēt pie sistēmas…

Bet mēs izturējām. Pārdzīvojām smagos brīžus, ticot labākai rītdienai. Lai gan patiesībā tā bija mātes mīlestība, kas man lika sakost zobus un cīnīties par savu bērniņu- arī tad, kad nav aiz muguras siena, pret kuru atspiesties, kad paliek par grūtu. Jo Evelīnas pirmajā dzīves gadiņā es biju tā, kurai Raimonds bija vajadzīgs blakus- lai atbalstītu, palīdzētu, kopā aprūpētu un audzinātu bērniņu, lai manā vietā nestu ratus uz piekto stāvu, zāģētu un skaldītu malku, labotu saplīsušo krānu un vienkārši atgādinātu man, ka esmu ne tikai māte, bet arī sieviete. 

Nu jau meita ir paaugusies, ar tikko jaušamu atvieglojumu atskatos uz aizgājušo gadu. Un aizvien biežāk manu, ka mazajai kaut kas pietrūkst. Bet ir tik labi, ka viņa vēl nespēj man pajautāt- kāpēc?...