Kā pasaku terapija var palīdzēt bērniem?

Bērniem, pavisam noteikti, pasakas ir jālasa! Ne tikai, lai izklaidētos, bet, pirmkārt, audzināšanas un domāšanas attīstības nolūkos. Ņemot vērā augšanas un psiholoģiskās bērna īpatnības, ar pasaku palīdzību var atrisināt daudz problēmu. Uzzināsim sīkāk par pasaku paņēmieniem, kas palīdz tikt galā ar grūtībām bērna dzīvē.

Kad var ārstēt ar pasaku palīdzību?

Izrādās, ka, patiesībā, daudzi vecāki bērniem tomēr nelasa pasakas. Pasakās bērns atrod sevi. Pasaka ievieš bērnā cerības, liek viņam fantazēt un sapņot. Jo ilgāk bērns tic pasakās sastaptajiem burvjiem, Salavecītim, tam, ka vilku no pasakas par Sarkangalvīti ir iespējams uzveikt, jo košāka, priecīgāka un optimistiskāka būs bērna dzīve.

Vecums no četriem līdz deviņiem gadiem  ir optimālais pasaku terapijai. Līdz četru gadu vecumam tā īsti līdz galam vēl nav noformējies tēls „ES”, tāpēc emocijas ir maz diferencētas, tās ir vai nu vienkārši pozitīvas, vai negatīvas. Bērns praktiski neapzinās tās, pie tam vēl līdz galam arī viņā nav nobriedis lomu spēļu periods, kam ir manipulējošs raksturs – mazulis vienkārši kaut ko dara ar priekšmetiem, bet neiedzīvojas tā īsti lomās. Bet vecāki bērni, pēc deviņu gadu vecuma jau sāk zaudēt spēļu interesi, tieši tāpēc viņiem neder pasaku terapija.

Sevis identificēšana ar varoni

Jebkurā pasakā ir sižets, noteikta notikumu secība, galvenie un otrā plāna varoņi. Pasaka ietekmē cilvēku caur identifikācijas mehānismu. Bērns sevi identificē ar vienu no varoņiem (kā likums, ar galveno vai pozitīvāko), tāpēc visi viņa pārdzīvojumi (varoņa pārdzīvojumi) iet caur bērnu, mazais jūt varonim līdzi, izjūt tādas pašas emocijas kā varonis, jo iedomājas, kā būtu, ja tas patiesībā notiktu ar viņu pašu. Ja mazais nespēj sevi identificēt ar kādu no varoņiem, tad pret konkrēto pasaku bērnam vienkārši nav intereses. Piemēram,  „Kukulītis” ir interesants tikai pašiem mazākajiem, jo tajā ir tikai neliela, aizraujoša darbība. Bet, jau pēc dažu reižu šīs pasakas izlasīšanas, tā vairs neizraisa nekādas emocijas. Ir taču grūti sevi identificēt ar maizes klaipiņu…

Turpretī, „Sarkangalvīti” vai „Buratino” bērni prasa vecākiem lasīt priekšā atkal un atkal un darbību, kas tajā notiek, bērni pat iemīl. Pasakā sīki noteiktas darbojošos personu lomas. Pietam tās nav vienkārši pasaku lomas. Ar katru no tām var vilkt paralēles no dzīves. Vilks – tas ir ļaunais, kas nes līdzi draudus. Saprotams, ka bērns, apjautis Vilka nodomus, var saprast savas jūtas un domu veidolu tam, no kā viņš baidās, piemēram, „bandītiem”, „sliktajiem onkuļiem”. Sevi identificējot ar Buratino, mazais sajūt paša drosmi, pārliecinātību par saviem spēkiem un spējas pretoties pat „sliktajiem onkuļiem”.

Aktīviem bērniem

Tādas vienkāršās pasakas kā „Kukulītis” ir pārāk vienkāršas, lai atrisinātu kādu emocionālu problēmu. Viņu psiholoģiskā jēga un labums bērnam ir sagatavot mazo daudz sarežģītāku pavedienu atšķetināšanai. Bērns mācās noteiktu notikumu gaidu, kā arī to sekas. Tā ir kā viņa atmiņu  un uzmanības sagatave. Ne velti daudzās tādās pasakās ir vairums atkārtojumu: atkārtojas kāda frāze, viens un tas pats notikums – tikai ar dažādiem varoņiem. Bet tādas pasakas var izrādīties noderīgas arī vecākiem bērniem (četrus – sešus gadus veciem), kuri ir hiperaktīvi, tādi, kuriem ir nenoturīga uzmanība, viņi nav mērķtiecīgi, ir impulsīvi. Šīs visas iezīmes, lasot tāda veida pasakas, ir iespējams samazināt. Spēles un cita veida darbība kļūs noteiktāka, kārtīgāka. Bet, lai pārstrādātu emocionālās problēmas, vajadzīgas sarežģītas pasakas. Te jau pieminētais „Buratino”, „Čipolino”, „Karlsons” un citas tāda veida pasakas varētu derēt. Nepietiek vien ar lasīšanu bērnam, viņam ir jāizdzīvo dažādas lomas. Jāmēģina pabūt gan slikto varoņu lomā, gan labo. Slikto varoņu izdzīvošana var likt viņam mazāk baidīties. Var zīmēt varoņus, aprakstot tos ar vārdiem, komentējot visu notikušo pasakā.

Bailes aizdzīs Pīters Pens

Pasakās tiek liktas priekšā dažādas tēmas, bailes un trauksme, agresija, pazemība, piekāpšanās un arī izteikta līderu būšana, tāpat arī grūtības. Ja bērns baidās no tumsas, lieliski derēs pasaka par Pīteru Penu. Bērns ieraudzīs, ka nakts, tas patiesībā ir noslēpumains diennakts laiks, kad tu aizver acis, un ap tevi notiek visdažādākās lietas. Tas skaistais un romantiskais laiks: mēness spīd, pasaku puisīši spēlējas un nebaidās utt.

Var arī izdomāt pasakas par konkrētu tēmu – „Par Andrīti un ļauno audzinātāju”, „Par Mārīti un viņas slikto draudzeni”. To var darīt gan psihologs, gan bērna vecāki paši. Tikai svarīgi, lai vecāki nevis pamatotos uz vispārpieņemtām normām, kaut kādām tur augstām vērtībām, bet visvairāk ņemtu vērā tieši to, kādas emocijas ir viņu bērnā.

Tas, kam labāk ņemt ārsta-pasaku stāstnieka lomu – vecākiem vai psihologam, atkarīgs no problēmas nopietnības. Ja ir kaut kādi konflikti ar draugiem, vecākiem, audzinātājām, varat „izspēlēt” situāciju paši. Ja bērns izrāda cietsirdību (piemēram, pret dzīvniekiem), viņš ir nervozs, naktī čurā gultā, viņš ir ļoti noslēgts, ļoti bailīgs, tad gan noteikti jāgriežas pie psihologa.

Vai Tavam bērnam patīk, ka lasi pasakas? Varbūt arī ikdienā izspēlējat situācijas no pasākām, lai risinātu kādu problēmu?