07.05 10:00-15:30
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 3
Pārpratumi, ķibeles un strīdi- to visu piedzīvoja māmiņa Mņurrr savā iesvētību dienā.. Būs vai nebūs kāzas?!
Domāju, ka būs jauka diena, kā nekā iesvētības. Bet visu pēc kārtas...
Līgavainis, atbraucot mājās piektdienas vakarā no saviem vecākiem pavēstīja sliktu ziņu – mēs katrs paliekam pie sava uzvārda. Manu viedokli nemaz neuzprasījis. Protams, biju pret, jo iepriekš uzvārdu izvēlējāmies kopīgi, bet te pēkšņi... Izrādījās viņa māte uztaisījusi skandālu, ka nu dēliņam būs dubultais uzvārds un tas ir apkaunojums. Viņa māte pat lika izvēlēties- vai nu lai viņš paliek vecajā uzvārdā vai nu viņa neiet uz kāzām un aptuveni neesi tad mans dēls. Es nevēlējos izdabāt viņas mātei, jo iepriekšējais lēmums bija mūsu kopīgs. Palika diskutabls jautājums jau par kāzām... Parunājām nākamā dienā ar mācītāju, kas un kā. Ieteica atrisināt šo problēmu līdz iesvētībām, jo to laikā nevar būt dusmas. Tā ir mūsu dzīve un mums tā jārisina.
{pic:2}
Pienāca svētdiena. Biju nomierinājusies un vilku balto kleitu un no vecākiem uzdāvināto zelta krustiņu. Arī līgavainis bija sapucējies, tikai viņam nebija krustiņa (par ko viņa mamma nemaz nezināja). Iesvētības bija aizkustinošas, emociju pilnas un jaukas. Pirmais svētais vakarēdiens... Izrādās vīns ir garšīgs. Lūdzu Dievu, lai līgavainis izdara pareizo izvēli un viss atrisinātos.
{pic:1}
Uz iesvētībām bija ieradusies arī mana mamma ar omīti un līgavaiņa mamma. Manā ģimenē ir ierasts šādus pasākumus nosvinēt. Baznīcā mūs apsveica ar ziediem. Mani vecāki vēl uzdāvināja mums dāvaniņas (tās bija grāmatas). Vēlāk mana ģimene devās uz mājām to nosvinēt un arī aicināja viņa mammu. Un tad tik sākās...
Sākumā vēl bija viss normāli. Tikai tas, ka viņas mamma sēdēja kā karaliene un „nolika” visu, ko redz un man viņa bija jāapkalpo savos svētkos. Bet neprotestēju un pacietu. Tad līgavainim iezvanījās telefons, kur zvanīja tēvs, lai painteresētos kā ir tad ar uzvārdu. Tad sāka viņas mamma uzdarboties... Kā vispār bez vecāku ziņas pieņem lēmumu par uzvārdu? Kā vispār var ņemt puisis dubultuzvārdu, tā taču neviens nedara? Kā tā var apkaunot savu dzimtu? Viņai pat zili pirksti esot bijuši uzzinot, ka būs dubultuzvārds (tas viņai vispār tika jau vasarā pateikts, iespējams nedzirdēja vai izlikās). Bērnam gan nav iebildumu, ka būtu mans uzvārds (interesanti kāpēc).
Mana mamma centās aizstāvēties, sakot, ka tā bija mūsu izvēle. Un tāpēc nevajagas dēlam uzstādīt ultimātus. Iespējams bija kļūda, ka nokonsultējāmies ar vecākiem, bet neko vairs darīt nevar.
Tad sekoja kulminācija. Viņa mamma pavēstīja, ka, lūk, es esot gaidībās, bet par to netika informēts viņa brālis un tēvs (viņš pats negribēja pagaidām to teikt). To dzirdēja mana omīte, kurai vēlējos tanī dienā to jaukā veidā pasniegt ar USG bildīti nevis šādi. Tad mans mērs bija pilns, pateicu skaļi „liels paldies” un aizgāju uz otru istabu. Dzirdēju tikai omīti pasakot, cik jauka ziņa, vismaz būs iemesls dzīvot.
Pēc kāda laika nomierinājos un devos atpakaļ. Gāja karstas vecāku sarunas. Es tikai pateicu, ka man arī bija līdzīga izvēle, kur es biju izvēlējusies savu līgavaini nevis braukt uz ārzemēm, kur būtu normāls darbs. Arī to, ka ja mani pamet, tad mani gan vairs nekas netur palikt šeit Latvijā un tas nozīmē, ka mazo neredzēs, arī vairs neuzticēšos vīriešiem. Viss beidzās ar to, ka viņas mamma pateica – „jā, es uzstādu ultimātu vai nu es vai līgava”. Tad arī mana mamma līgavainim pajautāja – un ko tad tu darīsi tālāk? Viņš atbildēja – līdz kāzām godāšu vecākus un tāpēc izvēlos viņus. Viņam otrreiz pārjautāja – vai tiešām izvēlies vecākus nevis līgavu ar bērnu? Viņš – es izvēlos vecākus. Tā tad kāzas nenotiek, - tā sanāk. Omīte vēl paspēja pateikt – tad taču tu neesi vīrietis, bet gan lupata.
Tātad man 5 dienas pirms kāzām pasaka vārdu „NĒ”. Man saķēra vēderu un devos sākumā uz tualeti un tad uz blakus istabu atgulties. Bija ļoti slikti un sāpīgi. Līgavainis ar savu mammu devās prom. Jocīgi, bet neviens no viņiem, īpaši jau līgavainis, neiegāja pie manis istabā, apjautāties kā es jūtos vai kaut vai pateikt „uz redzēšanos”. Tas mani vēl vairāk šokēja. Nezinu cik tajā dienā izdzēru balderjāņu tabletes, bet daudz.
Līgavainim bija jāpaziņo vedējiem par to, ka kāzas nebūs un viss, ko viņi ir darījuši, ir veltīgi. Vedēji pazvanīja manai mammai pēc sarunas likās, ka mēs esam nostādīti tie vainīgie un solījās iebraukt. Tā kā nepateica laiku, tad centos visu novākt, nomazgāt traukus.
Vēlu vakarā vedēji zvana man un saka, ka iebrauks man pakaļ, lai es ar līgavaini varētu vēlreiz izrunāties bez vecākiem neitrālā vidē. Sākumā negribēju piekrist, jo jutos ļooti slikti... bet beigās piekritu...
Mašīnā ar līgavaini tikai sasveicinājāmies. Sarunas laikā noskaidrojās, ka tomēr viņš esot kļūdījies un tomēr nevēlas arī it kā pats kopīgu dubultuzvārdu. Neiegāja pie manis aizsveicināties, jo bija dusmas uz maniem vecākiem un gribējis ātrāk tikt prom. Līdz ar to kādam jāpiekāpjas, jo man nevar palikt dubultuzvārds (pirmais uzvārds būtu vīra un tad tikai mans), ja vīram arī nav dubultuzvārds. Pavisam jaunu arī viņš negribēja – bija domāts saliktenis no mūsu abiem uzvārdiem.
Tā arī neko neatrisinot vēlāk braucām atpakaļ mājās. Mājās biju divos naktī, jāceļas bija sešos vēl joprojām stresā un nesaprašanā. Tāda bija mana iesvētības diena, ko nevienam nenovēlētu...
Man tas liekas murgs un ja vīrietis tā izturas pirms kāzām, kas būs pēctam, vīramāte ielīdīs arī gultā. Es aprecējos otreiz un mēs ar vīru vienojāmies palikt katrs pie sava uzvārda, vai tad ir tik svarīgi kāds uzvārds, svarīgi, lai vīrs tevi saprot, ir blakus un tu vari uz viņu paļauties. Meitiņai ir mans uzvārds, jo tas vienkārši ir skanīgāks. Kā potenciāla vīra māte varu pateikt tikai vienu, es uzskatu, ka ja mans dēls ir laimīgs, lai viņš dzīvo kaut at pašu nelabo, viņam jādzīvo ne man un nav man tiesību izlemt jauno vietā ko viņi kā jaunā ģimene darīs. Lai veicas, novēlējumam, ja IR TIK SMAGI JAU TAGAD, VARBŪT LABĀK DZĪVOT VIENAI.
Manai meitiņai ir drauga uzvārds un man tas likas arī pašsaprotami ...
Jums gan raksta autore iet traki - jūs jau precaties - nevis vīramātes un citi radi - kas viņiem par daļu, darat tak kā paši gribat!!!!!
manai meitai arī ir drauga uzvārds,man arī nebij ne divu domu likt savu.
Bet esmu bieži dzirdējusi,ka matēm vēlāk liek nožēlot savu izvēli,it īpaši ja drugs vai vīrs ir pametis gam mazuli gan sievu!
trakums ar tiem vecākiem.. Tā vien gribas pateikt, ka izskatās, ka nevar no sava dēliņa atrauties... Nākamreiz nejautājiet neko un nevienam - tā ir jūsu dzīve un jūs esiet tie, kam jālemj par savu dzīvi. Protams, ka vīramātei te būs ko izteikties, kā pēc scenārija par vīramāti-vellamāti, tāpēc kļūda bija jau pašā sākumā par tik jutīgu tematu iesākt runāt un apspriesties. Līgavainis ir bezrakstura cilvēks (piedod!), jo izskatās, ka ir vecāku iespaidots. Domāju, ka vīrietim vajadzētu būt SAVAM viedoklim un galu beigās to arī izteikt, nevis izdabāt vecākiem... Ne jau ar savu mammu kopā viņam turpmākā dzīve jāpavada, bet gan ar Tevi. Necienīgi no viņa puses, jo viņam sava topošā sieva būtu jāciena un jānostājas viņas pusē. Tas pat, manuprāt, tāds goda jautājums viņam būtu attiecībā pret vecākiem, apmēram, "piedod, mammu, bet viņa būs mana sieva..."
Viss labāk man patīk , ka vīramāte epās par uzvārdu, kas nav viņas dzimtas uzvārds 😀
Tāds sviests.
Šausmas. Priecājos,ka mana vīra vecāki ir ļoti jauki un saprotoši, nejaucas mūsu kopējos lēmumos. Arī es sākumā vēlējos atstātsavu uzvārdu, jo mans tētis ļoti vēlējās,lai paliek mans,jo ģimenē mēs esam palikušas vairs tikai 2 meitas ar šādu uzvārdu. Taču vīrs vēlējās, lai atstāju tikai viņa uzvārdu, jo viņš uzskatīja, ka ja jau mēs būsim viena ģimene, viņš nespēj iedomāties, ka mums būtu dažādi uzvārdi. Taču neko man neuzspieda. Arī vīra vecāki ļāva pašai visu apdomāt. Domāju ļoti ilgi. Bij palicis nepilns mēnesis līdz kāzām,kad izlēmu, ka tomēr paturēšu tikai vīra uzvārdu, jo zināju, ka viņš ļoti priecāsies par manu izvēli. Un mums kāzas bija tieši pirms Ziemassvētkiem, tā,ka tā bija tāda kā dāvaniņa vīram 😀 Tētis sākumā sabēdājās par manu izvēli, bet neko man neteica un nepārmeta,jo tā bija mana izvēle. Tagad pats ar prieku mani bieži vien sauc jaunajā uzvārdā 😀
piekritu Ilzelei es ari ieteiktu atstat viram savu uzvardu, bet Tev dubulto, man ta ir un ir ok! tiesjam - Tava dzive un Tavs uzvards! un nav nevienam jazemojas un jaskaidrojas
Lai vīrs atstāj savu,bet tu ņem dubultu uzvārdu un nebūs nekādu problēmu.Man tā ir-Pirmais uzvārds ir mans un nākamais vīra,savukārt vīram viņa paša vecais labais uzvārds.Bet par attieksmi no viņa puses,tad man rodas iespaids,ka puisim kādi 18.gadi ja jau reiz vēl izvēlas klausīt mammu nevis godāt savu sievieti un bērna māti.