Gribu izgulēties!!

Inga Hartika,Artusam 3 mēneši

14. janvāris

Negulētās naktis būs mani piebeigušas. Jau aizpagājušajā naktī vīrs traki krāca, un es jau tāpat negulēju, bet šonakt bija "kronis visam". Pat mazais vairākas reizes pamodās no viņa krācieniem, un es tad mocījos un midzināju. Pati tanī troksnī pagulēt vispār nevarēju. Vīrs mazliet apaukstējies, deguns ciet, tad nu krāc, kā mēs mājās sakām, kā ruksis. Pilnīgi neciešami. Viņš slikti guļ, jo, kad krāc, piebikstu viņu (tad viņš vismaz kādu brīdi nekrāc), un es vispār šonakt esmu gulējusi naktī vien kādu stundu, un no rīta, godīgi atzīšos, nevarēju sagaidīt atvērtām acīm, kad viņš celsies uz darbu, lai es varētu kaut vēl kādu stundu pagulēt. Pagulēju no septiņiem līdz deviņiem.

Knapi piecēlos, tik tiešām, ar mokām. Es jūtos pilnīgi bezspēcīga un iztukšota. Viņš tik nenormāli skaļi krāca, ka nelīdzētu arī tas, ka viņš gulētu kaut vannas istabā (tā ir vistālāk no guļamistabas). Pirms pusnakts arī viņš uztrūkās un kādu brīdi nevarēja iemigt, jo pamodās no manas bakstīšanas, bet, savukārt, mazais bija pamodies no viņa krākšanas. Tad nu es visādi, kā vien varēju, mazo midzināju. Stundas darbs un mazais čučēja.

Bet es jau zināju, ka ar iemidzināšanu ies grūti, jo viņš, kā septiņos vakarā iemiga, tā līdz tai gandrīz pusnaktij arī nočučēja. Baidījos, ka nesāk spēlēties, un, ka nesajauc dienu ar nakti. Bet iemiga, un nakts miegu turpināja. Bet, kā vīrs palaida savus krācienus, tā dzirdēju, ka mazais raustās. Es vispār nespēju iemigt, pilnīgi nekādi.  Bikstīt baidījos, jo tad arī viņš būtu neizgulējies, vien neapmierināta grozījos, kad skaņa bija neciešama. Viņš krāca vienalga kādā pozā. Sākumā klusām, bet pēc tam jau neciešami skaļi. Es biju gatava pat raudāt. No rīta tiešām pamodos kā zombijs. Jau tā slikti naktīs guļu. Skaidrs, ka vīrs jau nav vainīgs, krācienu tak nevar kontrolēt! No rīta pat piedāvāju viņam, varbūt mums ar mazo aizbraukt uz pāris dienām, kamēr viņš atveseļojas. Es vienkārši vēlos izgulēties, esmu izmisumā.

Es vispār jau kopš dzemdībām slikti guļu, bet, pēdējās nedēļās, vispār.. Esmu jau te rakstījusi. Vīrs teica, ka nekādā gadījumā mēs nekur nedrīkstam braukt prom. Man esot jāpaguļ pa dienu, kad guļ mazais. Es nedrīkstot domāt tikai par darbu padarīšanu, tie tāpat būšot un būšot, jo vienmēr jau ir, ko darīt. Nezinu, mazais pa dienu maz un reti kad guļ, varbūt jāmēģina tā. Vīram esot žēl, ka man tā, un viņš ļoti labi saprotot mani. Man esot jāmēģina atpūsties, citādi drīz es nepavilkšoties. Bet es jau tagad- no rīta, jūtos bezspēcīga, man sāp galva, gurdenas acis. Man pat kustības ir lēnīgas.

Artuss gan šodien aktīvs, grib tikai dauzīties. Pat autiņbiksītes neļauj nomainīt, nomazgāju dupsi, šis ar savu pliko, slapjo dibenu jau griežas otrādi un priecājas. Tikko uzlieku autiņbiksītes, tas pats. Kamēr gāju izmest, atkal otrādi, bet šoreiz pats izvilcis no punča apakšas rociņu! Malacītis!

Brokastis paēstas, nezināju, kā lai sevi sapurinu, izdzēru tasīti cigoriņu -miežu maltā dzēriena "Kurzeme", nelīdzēja. Miegs nāk, jūtos joprojām (pusviens jau) nogurusi. Bet nekas, tas mani neattur ar prieku pavadīt laiku kopā ar mazo raušuku.

Līdz vienpadsmitiem abi darbojāmies ļoti aktīvi, spēlējos ar viņu, visādos veidos mēģināju iemānīt rotaļlietas, mēģināju izraisīt interesi par tām, piedāvāju dažādu krāsu, dažādu faktūru priekšmetiņus paturēt, arī spilgtas krāsas zeķītes, kas viņam ļoti patika. Pavingrojām. Bet šoreiz vingrošana pusratā bija jāpārtrauc, jo mazais tā priecājās, tā priecājās, kamēr bikšeles pielika :D. Nomainījām, atpūtāmies un darbojāmies tālāk. Mazais kļuva miegains, sapratu, ka jāpabaro un jāļauj atpūsties, kaut gan viņa aktivitāte ir neizsīkstoša un nenogurdināma. Pabaroju un pusstundiņu mazais pasnauda, kamēr es gatavojos jau ārā iešanai. Savedu sevi kārtībā. Uz savu bālo seju nemaz skatīties negribēju spogulī, bet ko nu par to, tas cits stāsts.

Man patīk tā viņa pamošanās. Knosās, knosās, pieeju pie gultiņas, uzrunāju maigā balsī ar smaidu sejā, šis uzreiz skatās virsū lielām acīm un plati smaida, rokas un kājas no priekiem pa gaisu iet, sega momentā tiek nosviesta! Kā es mīlu to sajūtu, kad saprotu - viņš ir TIK priecīgs mani atkal redzēt!

Atkal mazliet padarbojāmies, pavingrojām. Izpriecājāmies no sirds! Aktivitātes centrā bija tik mierīgs un šoreiz - neieinteresēts. Negribēja sevišķi spēlēties. Velties vien grib, bet ātri piekūst. Tik mīļi izskatījās, kad noguris, atlaidās uz punča un mierīgi, smīniņu sejā skatījās apkārt. Ha - un atkal pielika bikses līdz malām! :D Jau 2x pārģērbies šodien, bet - vēl jau nav vakars! Kas zina, kādi pārsteigumi vēl sagaida mūs!

Vīrs šodien pa Rīgu, vēlāk būs mājās. Nopirks man vingrošanas bumbu vietā. Kaķis taču manu iepriekšējo saplēsa, šai jāatrod būs cita vietiņa. Noteikti izmēģināsim ar mazo pavingrot uz viņas! Un ļoti noderēs iemidzināšanai. Viņam ļoti patīk, ja tur rokās un šūpo, un uz bumbas man to bija ļoti ērti darīt.

Pēc vieniem izgājām laukā, paelpot svaigo gaisu, bet šodien tas gaiss bija tik auksts, ka man visai ātri pašai deguns un ausis ragā sasala, tāpēc pastaiga ilga vien pusstundu. Sarma kokos ir pasakaini skaista! Laikam arī citus aukstums iespundējis telpās, satiku ielās vien pāris cilvēkus.
{pic:1}

Mājās abi atgriezāmies sarkaniem vaigiem, sarkaniem deguniem. Tikko mazajam biju novilkusi pusi drēbju kārtas, šis jau steidza rociņas ieraut mutē, smaidīja vien pilnu muti. Labā oma nebija ilgi viņam, pabaroju, palika tāds dikti mierīgs, tāds viņš reizēm kļūst, kad miedziņš nāk. Mēģināju kādas 40 minūtes iemidzināt, bet nesekmīgi, beigās nolēmu ņemt viņu līdzi uz virtuvi. Gatavoju sev pusdienas, bet pusdienu gatavošanas vidū, mazais smaidīja, smaidīja savā šūpuļkrēsliņā, kamēr sāka pēkšņi ne no šā, ne no tā raudāt. Jā, miedziņš atkal bija klāt, un Artusiņš, kā vienmēr, viņam pretojās. Ņēmu rokās, mīļoju, bija grūti nomierināt, padejoju ar viņu, pašūpināju, nomierinājās beigu beigās. Es uzreiz, izmantojot miera brīdi, liku pie krūts. Uzēda un iemiga.

Bija jau puspieci. Pabeidzu taisīt sev pusdienas, paēdu, skatos, jau pieci. Nodomāju, varbūt jāmēģina nosnausties pašai, kaut gan - vēl tas jāpadara, šitas... Tomēr ielīdu gultā, pusstundu tajā gulēju atvērtām acīm un, kā vienmēr, prātoju par darāmajiem darbiem. Neprotu es atslēgties, neprotu. Iemigu un jau sešos pamodos, zvanīja vīrs, bet, labi vien ir, ka pamodos tik ātri, jo mazliet pāri sešiem pamodās arī mazais. Paspēju izžāvāties viņu gaidot, sagatavoties, tā teikt. Sakopot atlikušos spēkus. Patiesībā, spēku nebija, dulla galva vien. Nožēloju, ka vispār ielīdu gultā, jo beigās bija sanācis ne šis, ne tas.. :(

{pic:2}
Ap septiņiem abi pavingrojām, paspēlējāmies ar grabuļiem, mazais atkal rādīja trikus ar velšanos, bet ap astoņiem jau kļuva mazliet nemierīgs, pabaroju, un mazais gandrīz iemiga. Noguris bērniņš noteikti.  Nodomāju, ka aizmigs, nesagaidījis tēti no darba, bet nekā – miegu aizdzina un niķojās. Beidza niķoties tikai tad, kad nogūlos blakus un ļāvu apčamdīt savu seju, tas viņam patīk – pieskaras, satver degunu, pačamda vaigu, pašam mute vaļā – tas taču kas nebijis.

Pusdeviņos mums pievienojās arī vīrs. Nopirka nevis man bumbu, bet mazajam, tādu diametrā 40-50cm. Nu tieši tādu, kāda bija aprakstīta grāmatiņā, pēc kuras vingrojumiem darbojamies. Savu bumbu saņemšu viņa nākošajā Rīgas braucienā. Riktīgi forša bumba! Ar Disney varoņu attēlu. Kamēr vīrs viņu pumpēja ar pumpīti, stāstīja mazajam, ka tā ir viņa bumba, un, ka viņš varēs kopā ar mammīti uz tās vingrot :).

Šodien mazais pamanījās tā kārtīgāk apčamdīt kaķa purniņu. Baroju mazo, mazais uz spilvena, blakus nogūlās arī kaķis. Viņš parasti piedalās mūsu ēdienreizēs. Kad mazais bija paēdis, sāka staipīt rokas apkārt, līdz sataustīja kaķi. Es jau sabijos, baidījos, ka kaķis neieķer mazajam ar zobiem vai nagiem, dzīvnieks paliek dzīvnieks, nekad taču neko nevar zināt. Bet nē, Mikijs pārstāja mazgāties un sastindzis gulēja, pat nevis ar dusmīgu seju, bet vienkārši mierīgi vēroja un gaidīja, kad mazā zinātkārā roka pārstās burzīt viņa ūsu apvidu. Mazais skatījās uz kaķi, smaidīja un mēģināja to aizsniegt atkal un atkal. Tā viņš dara vienmēr, kad kaut ko jaunu sačamda.

Vēl novēroju, ka mazajam pārsvarā mutītē ir labā rociņa, bet ar kreiso viņš visu čamda, cenšas satvert. Protams, mēģinu ko ielikt arī otrā rociņā, taču tik un tā viņa pārsvarā mutē vien atrodas. Nekas, gan ar laiku izdosies.

Pirms deviņiem mazais kļuva pagalam niķīgs un nenomierināms, raudulīgs, nu tāds, kam nekas īsti vairs nepatīk. Vīram nācās pārtraukt iesāktās vakariņas un iet taisīt vanniņu. Novannojām, pēc tam gan mazais bija labā omā. Padzīvojās plikiņš, pamasēju viņu, sasmērēju sauso ādiņu ar Bepantēnu, pabaroju un pie krūts mazais arī iemiga. Nu skaidrs, ka kaķis tieši tad, kad no viņa gribējām vienīgi klusumu, sāka ņurdēt, ņaudēt un izdot visdažādāko toņu skaņas :).

Inga Hartika