Es tikšu tam pāri!!

Lienas Spakovskas blogs, meitiņai 8 mēneši

Kādu laiciņu neesmu ne rakstījusi, ne devusi ziņu, bet tam bija nopietns iemesls...

Man ir gan labas, gan sliktas ziņas, domāju, ka sakšu ar labajām=)

Nu tā, ķeramies pie lietas!

Manai mazai pelītei izlīda vēl trīs zobiņi, nu tagad jau mums ir kopā 7 zobi, tad nu graužam visu, ko vien ir iespējams grauzt=)

Toties pelīte kaut  kāda nervoza ir palikusi, raud, čīkst dikti un jau kā 4 dienas pēc kārtas plkst. 4 naktī ceļas un histērijā raud. Raudāšana tādā it kā no kaut kā viņa ir nobijusies...Tam arī varētu būt izskaidrojums, ja jau bērniņi jūt, kas ar mammīti notiek...Tā nu viņa šīs dieniņas pēc tam aizmieg starp mums lielajā gulta.

Un vel ir kas tiešām mīļš un jauks- mazā savos 8 mēnešos ir sākusi runāt, mēs jau sakām vārdiņu "tete"! Tagad jebkuru vīrieša dzimuma pārstāvi ieraugot, saka "tete" Pat mani no rīta modina, raujot aiz auss vai matiem un bļaujot "tete,tete"(tas, kad vīram ir nakts maina, kad vīrs mājās, tad viņu šādā veidā modina)! Mēģinu skaidrot, ka neesmu tete, bet mamma,=)

Mazā tik sāk uzreiz smaidīt un saka „tete”. „Mamma” vēl negrasās teikt. Taču katram ir savs laiks!

Tā nu ir kas vēl noticis manā dzīvē pagājušajā nedēļā, kas krasi mainīja manu turpmāko dzīvi.

Diemžēl šajā sestdienā es pavadīju savu māmiņu mūžībā.. Man māmuliņa vairs nav..

Izrādās, viņa bija ļoti slima, ko dakteri 3 gadu laikā nevarēja neko atrast, bet te pēkšņi viss jau tik traģiski! Dakteru nolaidība...Bet ko nu...Nav jēgas strīdēties vai meklēt vainīgos, jo cilvēka dzīvību atpakaļ vairs neatgriezt!!! Nevēlos par šo tēmu runāt, jo mēģinu nākt pie sajēgas, ka dzīve turpinās un man ir maza mīļa meitiņa, kura tagad vienīgā mani spēj iepriecināt un dēļ kuras man ir jādzīvo un jācenšas būt blakām ar viņu, cik vien man dzīve to ļaus!!! Tagad māmiņa skatīsies un sargās mūs no debesīm!

Tā nu šobrīd ir krīzes laiks, taču cenas tagad nekrīt nekur, izlikām visus savus līdzekļus-  ietaupījumus, lai varētu pienācīgi pavadīt māmiņu mūžībā..

Tagad jūs saprotat, par ko es rakstīju pašā sakumā, ka bērniņi jūt, ka māmiņai sāp un viņa cieš! Bija pat mirkļi, kad mazā it kā sastingst un skatās ar dziļu skatienu uz mani, it kā viņa saprastu, kas noticis! Un ar savām mazajām rociņām pat it kā centās glaudīt manu galviņu! Maza, protams, nebija bērēs, jo dikti auksts bija šajā sestdienā, taču manas māsasdēls ļoti, ļoti pārdzīvoja, jo viņš saprata, kas noticis, jo viņam būs tūlīt 5 gadiņi...Tā nu tagad, kad visi spēki un finanses izsīkstējušas, tagad tik atliekt aizņemties naudiņu līdz vīra algai, kas ir 10 datumā, lai mazajai nopirktu autiņbiksītes, ēdamo u.t.t. Kaimiņi teica, ka arī palīdzēs=))) Tiksim mēs pāri visam un viss būs labi!

Es esmu šeit un man pēc šī visa dzīve sākas savadak!!