Es neesmu nemaz tik vientuļa!

Tā nu mēs visu no rīta padarot, devāmies dienas darbiņos.Aizvedam visiem ielūgumus un paciemojāmies arī pie paziņām...

Visus sastopot bija jauki dzirdēt labos vārdus.Bet  pēc tam braucot mājās, sāku domāt, es nesmu tik vientuļa, man ir meitiņa.Un spēkiem ir jābūt ,kaut kur te pat pie manis.....

Naktis man aizvien vairāk paliek negulētas un ,tāda sajūta, ka kaut kas nav labi.Bet mazajai izrādās ir skumju sajūta, jo tētis bija tas, kas viņu lika gulēt  un deva pēdējo  vakara bu'vu...Tagad tas viss ir jāsaņem tikai no manis...Man jau viss atnāca atmiņā laiks,kad viņai nāca zobi,tad man bija šādas naktis ar viņu kopā....

Bet lai Keita paliktos mierīgāka,tad mēs veicam vēlos zvanus otrai pusītei.Kāpec vēlos???? Jo viņam ir 2 stundu starpība.Viņam ir 2 stundas uz priekšu laiks....

Man jau liekas ,ka šīs mocības nekad nebeigsies ar mani...Bet  rīt pie manis ciemos  būs  mani  vecāki,tad es ceru, ka varēšu  kaut mazliet  atpūsties vai  vismaz stundiņu  un ieiet  siltā vannā....

Un vēlreiz paldies ,ka esat kopā ar mani!