Ceļojumi un piedzīvojumi dvīņu ģimenē

02.07.2009.

Vakar vakarā bija garais pārbrauciens Sigulda – Sabile. Nevarētu teikt, ka mazie pa ceļam baigi daudz gulēja, interesēja viss, kas notiek apkārt. Bet, kad pus11 ieliku gulēt, tad uzreiz aizmiga paši savās gultiņās. Un šodien kā lāči gulēja līdz diviem dienā! Tad mazliet paspēlējāmies, tad ārā, tad vanniņa un mazie atkal čuč. Ceru, ka naktī nesāks spēlēties. Picim vienreiz tā gadījās, ka naktī bija izgulējies un šis sāk 4os no rīta runāties un grib spēlēties.

Un es ar laikam drīz no sava miega bada tikšu vaļā, jo te ir mana mamma, kas visu laiku palīdz!

Sabiles opis dārzā lasa meža zemenes un liek saldētavā, lai ziemā mazajiem gardumiņš.

Picis vairākas reizes apvēlās un dažās no tām izvilka ārā arī roku, kas paliek zem viņa.

03.07.2009.

Atkal karsts. Man jau patīk vasara, bet mazajiem +30 tomēr ir par karstu... un man arī. Labi, ka vismaz mājā iekšā ir vēss. Un vakarā nolija lietus, kas dod cerības, ka rīt vismaz varēs dzīvoties pa āru. Šodien tā arī pa istabu nodzīvojāmies. Bail sakarsēt, jo gaisa ārā vispār nav.

Daudz laika pavadām spēlējoties. Pici ne minūti vairs nedrīkst augstāk par zemi „nenostiprinātu”. Tikai tagad viņš dusmojas, ka netiek atpakaļ. Patijai uz vēdera uzvelties sanāk ar nelielu piepalīdzēšanu. Un tagad naktīs jāskatās novietojums gultiņās, jo tas mainās pa sekundēm.

04.07.2009.

Mazie ir atklājuši redeļu gultiņas priekšrocības. Labi, ka nepaspēju nopirkt tā maliņas. Picis starp redelītēm āķē iekšā kājas un atsperas, Patija ar rokām pieķeras un velkas klāt. Abi iemācījušies uz redelītēm masēt kāju pēdas, brauka šurpu turpu tās peciņas.

Bija sabraukušās vecās tantes. Mazie visu laiku smaidīja un runājās un viņām sirdis izkausēja. Un manai mammai ir pilnīgi neiespējami noslēpt lepnumu par mazbērniem – dvīņiem. Un tas jau laikam ir mūsos visos!

09.07.2009.

Mazie ir pamainījušies lomām. Tagad Patija kļuvusi nemierīgāka. Tā jau ir, cik tad ar to brāli var auklēties?! Tiesa, lielo trobeli viņa izdomājusi taisīt pa naktīm, lai man nav tik garlaicīgi. Tādas bijušas jau divas naktis pēc kārtas. Atklāju, ka, noliekot aizmigušu uz vēdera, viņa vēl noguļ kādas 4-5 h. Bet laicīgi jānoķer tas brīdis, lai nepaspēj saraudāties. To pirmo nakti kādas 2h tā arī uz rokām nonēsāju, kamēr iemiga. Nezinu, kas par vainu. Vēders? It kā zobiem vēl mazliet par agru.

Atsākām ēst biezenīšus. Pa karsto laiku ar jauninājumiem neaizrāvos. Tāpat mainījām vidi. Lai nav pārāk daudz stresu ar piebarošanu piebremzēju. Bet tagad atkal vico biezeņus iekšā, ka prieks. It kā jau man maza nojausma, cik dot un, par cik jāpalielina tās porcijas, bet labi, ka man ir mātes intuīcija un ticība sev, ka zinu vislabāk, kas viņiem nepieciešams!

18.07.2009.

Esam atpakaļ Siguldā. Nākamā diena pēc atbraukšanas pagāja kā liels murgs. Laikam biju dikti pieradusi pie vēl viena roku pāra. Mazie visu dienu tā arī nobļāvās. Bet nu jau viss atkal nostājies savās sliedēs un māku tikt galā viena ar diviem bebukiem! :)

Pirms divām dienām bijām ar Pici uz vingrošanu. Līgai viss patika, ko mazais dara un ko samācījies pa laukiem dzīvojoties.

Patrīcija šodien tika uz vēdera, laukos diezgan stabili spēlējās uz sāniņa. Roku no apakšas vēl pati izvilkt katru reizi nevar, bet tāpēc jau esmu es, lai mazliet piepalīdzētu.

Picim histērijas ratos. Vakar gāju ciemos pie krustmeitiņas un ieliku abus mazos ratos. Eju pa ielu manos ratos viens histēriski kliedz, otrs pilnā balsī smejas. Bet noruna paliek noruna – netaisos stumt dvīņu ratus ar vienu bērnu uz rokām. Beigās dikti apvainojās un aizmiga. BET toties šodien ratos ir klusums. Galvenais nepadoties un nepaņemt rokās.

Bijām atkal izgājuši tautās. Siguldā mājvietu atradis www.royalkids.lv bērnu drēbīšu interneta veikals. Tur bija atvērto durvju dienas, tad nu mēs visi devāmies apčamdīt tās lupatiņas. Tā jau drēbītes skaistas un kvalitatīvas, tikai, lai abiem nopirktu tos smukos kostīmiņus, sanāk padārgi. BET body gan tur forši, krāsaini. Atļāvos katram pa trīs nopirkt, saskaņojot zīmējumus! Ir jau laikam man mazliet tas dvīņu mammas sindroms.

Un tās mammas, kas tur bija brīnījās, ka man abi mazie aizmieg uz rokām viens pēc otra. A ko ne? Rokās jau ir visforšāk un ja vēl apkārt ir visa kā ko skatīties! Bet Jura mamma jau visu laiku saka, ka tik mierīgus un patstāvīgus zīdaiņus var katrs vēlēties un tās mazās raudāšanas neskaitoties! Laikam būs jātic.

Pirmdien dodamies uz fotosalonu mazajiem taisīt pasu bildes. Tik mazi un jau tiks pie pasēm. Plānojam augusta beigās visi braukt uz Palangu un mazajiem ar pases vajagot. Galu galā tas, ka mums tagad ir mazuļi, taču nav iemesls, lai dzīve apstātos?!

Un runājot par dzīvi, kas neapstājas, ir piedāvājums man un Jurim oktobrī doties uz Romu. Ar mazajiem tas varētu būt par grūtu... Bet nezinu, kā es nedēļu bez viņiem un viņi bez manis... BET vēl ir laiks. Tā gribas mazliet tikt prom no tā visa.

Turpinājumu lasi jaunnedēļ!