Bērnu zīmējumu nozīme

18. Dec 2011, 14:24

Kodētie Da Vinči šedevri ir visai tālu no Jūsu mazuļa zīmētajām saulītēm. Pirmajos (Da Vinči) ir tikai apslēpti simboli, bet bērna zīmējumos ir viņa dvēseles spogulis, jūtas, attieksme pret sevi, savu ģimeni un pasauli, kas viņam ir apkārt. To visu ir iespējams ieraudzīt, ievērojot nosacījumu, ka Jūs izvēlaties īsto „kodu”.

Šifrētais sūtījums

Ja Jūs teiksiet, ka meklēšana un šifrēšanas atslēgas izpratne ir garš un nogurdinošs process, turklāt – vienkāršāk Jums šķiet mazo izprašņāt par viņa bailēm, satraukumu, priekiem un bēdām, tad Jūs kļūdāties. Jūs, droši vien, arī pēc sevis zināt, ka pat pieaugušajiem ir grūti tā vienkārši ņemt un sarunu biedram „izlikt uz paplātītes” savu dvēseli.

Un vēl grūtāk ir savam dvēseles stāvoklim reizēm atrast īstos apzīmējumus, grūti ir atrast īstos vārdus, lai izrunātos. Kā tad var cerēt, ka četrgadīgs bērns pēkšņi atvērs savu mazo mutīti un izrunās tādus pieaugušo vārdus kā „simpātija” vai „antipātija”, „miers” vai „satraukums”, „harmonija” vai „iekšēja nesakārtotība”? Tur jau tā lieta, ka viņš arī pats īsti nesaprot savas jūtas un nezina, kā tieši tās saucas. Bet tieši tāpēc zīmējums dod bērnam iespēju izteikt to, ko viņš pagaidām vēl nevar saprast un pateikt vārdiem. Zīmējums viņam – tā nav māksla, bet runa, ar kuru viņš vēl nav īsti iemācījies apieties kā nākas. Bet, kļūstot par zīmētu cilvēciņu, figūru radītāju, viņš, kā īstens mākslinieks, izjūt pilnu, neierobežotu brīvību. Saprotams, viņš neprot domu uzlikt uz balta papīra, tāpēc talkā nāk mazie pirkstiņi, kas paši ved zīmulīti, un no zīmulīša skatījuma top mazā mākslinieka mazais dvēseles atspulgs

Vecuma īpatnības

Analizējot zīmējumu, vienmēr ņemat vērā mazuļa vecumu. Divu gadu vecumā mazais zīmēs vien strīpiņas, aplīšus, kvadrātiņus, un tikai attēlojot tos, izdomājot, kas tie tādi ir, un kā tos sauc. Trīs gadu vecumā jau mazajam rodas vēlme uzzīmēt cilvēkus. Viņam jau sanāk uzzīmēt aplīti ar seju, pie kā ir pievilktas kājas un rokas. Bet jau 4 gadu vecumā aplītim klāt nāk arī ovāls (rumpis), un zīmējums pats no sevis kļūs sarežģītāks.

Piecu gadu vecumā bērns var piezīmēt savam cilvēkam jau tādas nepieciešamas „sastāvdaļas” kā mute, deguns, acis, pirksti un mati. Bet sešu-septiņu gadu vecumā cilvēkam parādās kakls, roku un kāju locītavas, drēbes un dažādas frizūras. Lūk, uz šīm vecuma īpatnībām jāvērš uzmanība, ja vēlaties, talkā ņemot psihologa palīdzību, vērtēt mazuļa prāta attīstību. Ja septiņu gadu vecumā mazais vēl joprojām zīmē tikai aplīšus un strīpiņas, vecākiem būtu jāpievērš tam uzmanība, kā mazais attīstās. Skaidrs, ka tādā situācijā vislabāk būtu pakonsultēties ar bērna ārstu, vai vēl labāk – bērnu psihologu.