Bērniņš tuvu mammai

Psihoterapiete Vita Kalniņa katru nedēļu publicē savas pārdomas gan par savu dzīvi, gan par lietām, kas notiek viņai apkārt.

Manai mazajai meitiņai pēc dažām dienām svinēsim trīs mēnešu jubileju. Ļoti priecājos par katru jaunu attīstības soli, ko viņā novēroju, jo nu jau drīz viņa vairs nebūs mazāko, nevarīgāko un neaizsargātāko bēbīšu pulkā. Pēc aptuveni 100 dzīves dienām mazulis sasniedz jau jaunu brieduma pakāpi.

Taču līdzās šim priekam pieķeru sevi, cik ļoti izbaudu maigo ķermenisko klātbūtni ar viņu, ko piedzīvoju zīdot ar krūti un vienkārši mīļojoties. Domāju, ka, lai arī daudzas mammas no visas sirds tāpat izbauda tuvu ķermenisku kontaktu ar savu bērnu, noteikti ir arī tādas, kurām viņām pašām neizprotamu iemeslu dēļ lielo tuvību ir grūti izturēt. Kāpēc bez šīs baudas sajūtas pašai mammai tomēr tas vēl būtu svarīgi?

Sākotnējās attiecības starp mammu un zīdaini veidojas ar ķermeņa kontakta palīdzību – ar ādas un acu kontaktu. Ilgu laiku zinātnē āda kā orgāns netika pienācīgi novērtēts, tomēr pēdējos gados ir pierādīts, ka tieši pirmais veids, kā mammai apmainīties ar sajūtām ar bērnu, notiek ar ādas starpniecību.

Pastāv uzskats, ka bērna vajadzības pēc dzimšanas atspoguļo viņa pieredzi laikā, kad viņš vēl bija mammas puncī. Tieši tāpēc jaundzimušais izbauda jebko, kas viņam šo laiku atgādina – siltumu, kustības, sirdspukstus, ēdienu no mammas ķermeņa, arī vienkārši atrašanos mammai uz vēdera.

Līdz ar to zīdot, nēsājot bērnu un turot uz rokām, viņa vajadzības pirmajā dzīves gadā vislabāk tiek apmierinātas. Interesanti, ka kustības un pieskārieni aktivizē nervu šūnas, kas atbild par sajūtām. Zīdainis, kas nepiedzīvo šo agrīno stimulāciju, nespēj pilnībā attīstīt smadzeņu daļu, kas atbild arī par prieku. Bērniņam pieaugot iespējams būs grūtības piedzīvot laimes sajūtas. Šis aspekts, kā arī tas, ka cilvēki ar nedroši izveidotu piesaisti izjūt lielas bailes, ko izpauž vardarbīgā uzvedībā, vēlreiz skaidro to, kāpēc sabiedrībās, kur zīdaiņi neierobežoti daudz tiek nēsāti, glāstīti, guļ mammai blakus un ēd no krūts, ir daudz mazāk izplatīta vardarbība un agresija.

Tāpat ir pētījumos atklāta kopsakarība starp apmierinošu ķermeņa kontaktu, ko bērns pirmajā dzīves laikā piedzīvo neierobežotā daudzumā, un viņa fizisko veselību – glāstītie, uz rokām un klēpī auklētie un nēsātie bērni, slimo retāk. Šis atklājums liek aizdomāties arī par to, vai spēcīgākā imunitāte, ko nodrošina zīdīšana, ir tiešā veidā saistīta tieši tikai ar piena sastāvu, vai tomēr arī ar to, KĀ mazulis tiek ēdināts. Jo gadījumos, kad tomēr kādu iemeslu dēļ sievietei nav izdevies pietiekami ilgi zīdīt savu bērnu, ķermenisko un acu kontaktu viņa var turpināt nodrošināt arī barojot bērnu no pudelītes.

Man gribētos iedrošināt tās mammas, kurām īsti būt tuvu neizdodas vai kurām liekas, ka viņām tas nepatīk, nevainot un nepelt sevi, taču arī neatteikties no šīm īpašas laimes sajūtām, ko tāpat mēs spējam piedzīvot tikai ļoti īsu laiku savā dzīvē. Mazuļi pieaug, un arvien grūtāk viņus pierunāt padzīvoties pa savu klēpi. Acīmredzot ir kāds būtisks, varbūt neapzināts emocionāls iemesls, kāpēc mamma tā jūtas, tāpēc ir vērts meklēt palīdzību un atbalstu pie psihologa vai psihoterapeita, lai šo situāciju mainītu par labu sev un bērnam.

Informācija par nodarbībām māmiņām ar mazuļiem no 6 nedēļu līdz gada vecumam, psihologa konsultācijām un psihoterapiju www.lina.lv