SABĪNES BLOGS: Stāvoklī, starp citu

Sveikas, mīļās MK māmiņas! Kā jau vienojāmies, rakstu blogu, kurā apvienots viss, kas sasāpējis un sakrājies reizi divās nedēļās.

Tātad, manam mazulītim ir jau 19 nedēļas, un tas nav ne daudz, ne maz, bet bez vienas nedēļas puse no gaidīšanas laika. Grūtniecības kalendārs vēsta, ka mans mazulis ir nelielas melonītes izmērā un sver 290-310gr, garumā ir izstiepies 240-250mm, attiecīgi - līdz dzemdībām palikusi 21 nedēļa.

Mans mazulis aizvien biežāk par sevi dod zināt ar kustību palīdzību. Un beidzot arī mūsu tētis sajuta šīs kustības caur plaukstu.

Un vēderiņš ir jau tāds liels, nevienam nav šaubu par to, ka esmu stāvoklī, nevis vienkārši uzresnējusi.

Lai gan tieši kā resnīte sāku es justies. Lieta tāda, ka aug ne tikai mans vēderiņš, bet arī sāni, dibens un kājas. Iespējams, ka tā ir pirmā tūska, kas līdzinās tauku slānītim. Kilogramu skaita ziņā joprojām klāt nākuši vien +5kg, nu varbūt, ka ir +6kg, bet tik un tā - man staigāt ar šo svaru kļūst aizvien grūtāk. Parādās aizduse, ir grūtāk elpot un staigāt.

Es biju uz uztura lekciju par to, kā jāēd būtu pirms un pēc dzemdībām pie dietoloģes Īrisas Oganesjanas Māmiņu Klubā, un lieliski saprotu, ka ēdu nevis tāpēc, ka man vajadzētu ēst, jo ir brokastu-pusdienu-vakariņu laiks, un ne tāpēc, ka nevēlos kādu viesi aizvainot, es zinu, kas izr izsalkuma sajūta. Es apzinos, ka daļēji dēļ tā, ka uztraucos, dažkārt paceļu noskaņojumu ar saldējumu vai šokolādīti. Es zinu, ka jāatrisina problēmas ar cilvēkiem, nevis jāklusē un atkal jāēd... Bet pagaidām es neesmu gatava būt tik stipra. Bet apsolos sekot līdzi sava uztura kvalitātei gan.

Lieta tāda, ka ir māmiņas, kas grūtniecības laikā ēd, kā pienākas - kā parasti, un pieņemas svarā adekvāti - 10-15kg. Un ir māmiņas kā es, kas turpina it kā ēst kā parasti, vai pat sēž uz diētas un teju vai neskaita kalorijas katru dienu, lai zinātu, kā tad bija pirms grūtniecības, kad periodiski sēdēju uz diētām, un tai pat laikā - gaidībās pieņemas par visiem 20 un vēl vairāk kilogramiem.

Gaidot Maksīti pieņēmos svarā par 27kg. Pirmos 6kg sasniedzu pirms 20 grūtniecības nedēļas, un pārējos 20  - atlikušajās 20 nedēļās. Tāpēc arī tagad, svara dinamika mani, godīgi sakot, biedē, bet ja jau par to iesākām runāt, tad pēc dzemdībām es uzreiz tiku vaļā no 16kg, un atlikušie 11kg mani pameta paši pirmo 4-6 mēnešu laikā.

Es nevingroju, vienkārši nēsāju pēcdzemdību jostu un baroju bērniņu pēc pieprasījuma ar krūti. Piena bija daudz, bet dēliņam bija kolikas, tāpēc, kā vairums jauno, barojošo māmiņu, es neēdu neko tādu, kas vārētu izraisīt sāpes mazuļa vēderiņā - neēdu neko saldu, neko ceptu, neēdu ābolus, kāpostus, alergēnus saturošu pārtiku utt. Un tā nu arī notievēju uz diētas spiestā kārtā, bet tai pat laikā tas viss nāca par labu dēliņam. Un uz to ceru arī šajā grūtniecībā.

Stāvoklī ar pirmo dēliņu - 38-39 nedēļas

4 mēnešus pēc dzemdībām

Ja runājam par manu emocionālo stāvokli, tad es joprojām esmu viegli ievainojama, bet neesmu vairs agresīva, esmu raudulīga. Uzsprāgstu ne uzreiz, bet pēc sakāpinātības metodes. Esmu iemācījusies paciesties, paklusēt un izlikties, ka viss ir labi. Bet tad vienā brīdī pienāk pēdējais piliens, kad man kļūst sevi pat tā kā žēl, un es satinos kamoliņā zem segas un klusām raudu spilvenā.

Mans vīrs nevar ciest histērijas un asaras un ar gadiem ir pārstājis reaģēt uz to visu, tāpēc viņa virzienā parasti raudāšana ir skaļāka un tai klāt nāk arī emocionāls vēstījums. Un te neierasti man un viņam tāds nelaimes kamoliņš, kas nevienam neko nesakot iet gulēt un paraudāt.. Viņš sācis mani kā maziņu ņemt klēpī, glāstīt manu galvu un mierināt. Tādos brīžos es izjūtu neaprakstāmu mīlestību pret viņu un saprotu, ka šajā pasaulē es patiesībā neesmu viena, ir kāds tuvs cilvēks, kas dalās ar mani visos savos priekos un bēdās.

Mēs kopā esam daudz ko piedzīvojuši pa šiem 6 kopdzīves un 5 laulības gadiem. Ir gājis visādi, bet tieši tādos brīžos es saprotu, ka neesmu kļūdījusies, izlemjot jau pirmajā tikšanās reizē, ka tieši ar šo cilvēku vēlos radīt bērnus. Un tomēr - ir taču kaut kāda intuīcija sievietēm.. Es uzreiz zināju, ka tas būs mans vīrs un manu bērnu tēvs.

Vēl šajā grūtniecībā es alkstu sieviešu sabiedrības. Es ilgojos pēc mammas, pēc draudzenēm. Varu negaidīti iebraukt ciemos pie mammas, lai viņa vienkārši pasēdētu kopā ar mani. Vai arī uzprasīties uz vakariņām pie draudzenes, lai viņa kopā ar mani padzertu tēju. Tie ir tādi īpaši brīži, kas piepilda mani ar enerģiju. Mīlu savas meitenes, mammu un draudzeni. Tikai žēl, ka viņām ir tik maz brīva laika.

Vakar, kad pārņēma kārtējo reizi nostaļģiski skumjš noskaņojums es ar asarām atcerējos savu draudzeni Ļenu. Jauna meitene, brīva, bez bērniem, skaista.. Tad, kad mums bija 18 gadu, viņai sākās trakā, vētrainā jaunība, bet man tā jau beidzās, viņa nāca pie manis ciemos, kad biju 80kg smags zilonēns un man teica - Sabīne, cik tu esi skaista, tev ir tik gluda āda, tik skaisti, veselīgi mati! Un viņa man neglaimoja, viņa tiešām manī prata atrast to, kas ir skaists un teica to, ko man tajā brīdī bija svarīgi dzirdēt. Pēc tam ņēma mani aiz rokas un veda pastaigās pa parku, ziemā, salā, lai es staigātos, elpotu svaigu gaisu. Tas bija tik mīļi no viņas puses. Un tagad viņa ir tālu, tālu.. Diemžēl, aizvien biežāk jaunās, skaistās un veiksmīgās sevi meklē jau aiz dzimtenes robežām.

Atgriežoties pie emociju tēmas, es pamanīju sevī tādu likumsakarību, ka ļoti bieži, es tā kā norobežojos no tā, ka esmu grūtniece. Drīzāk - es cenšos to nepamanīt. Piemēram, strādājot ar bērniem man tik ļoti negribas sajusties kā invalīdam. Es turpinu visu iesākto - rāpoju, strauji ceļos, pieliecos. Un pēc tam atkal jūtu, ka velk vēderu un par sevi zināt dod dzemdes tonuss. Ar prātu saprotu, ka vajag prātīgāk, vajag pietupties, vajag pareizi piecelties..

Bet darba procesā es kaut kā par to visu aizmirstu, cenšos, acīmredzot, apzināti pierādīt sev, ka tik un tā es visu varu, tāpat kā agrāk. Un tas nav visai labi.

DOmāju, ka jāmaina darba apstākļi - materiāli jāliek tuvāk sev, jāsēž nevis uz spilvena, bet uz maza krēsliņa. No otras puses, ja materiāli ir pārāk tuvu, bērni uzmanība būs pie tiem, bet krēsliņš pievērsis pastiprinātāku uzmanību, jo arī bērni gribēs uz tā apsēsties. Un tad nāksies visiem nest krēsliņus un sēdēt kā dārziņā nodarbībās? Bet tas der tikai vecākiem bērniņiem, no 1,5 līdz 3 gadiem. Bet ar mazuļiem arī fiziskā slodze ir mazāka. Vispār, ļoti daudz pārdomu saistībā ar šo man ir galvā.

Un vēl es visu laiku domāju, ka man ir mazs grūtniecības laiks un līdz dzemdībām ir vēl ilgi jāgaida, bet vakar sāku apzināties, ka tūliņ jau puse laika pagājusi un laiks skrien ātrāk, nekā biju cerējusi. To visu var izskaidrot ļoti vienkārši ar to, ka tad, kad gaidi pirmo bērniņu, visas domas ir tikai par viņu, grūtniecība ir lielākais notikums dzīvē, sieviete gatavojas daudz vairāk, lasa grāmatas par grūtniecību, skatās filmas par topošajām māmiņām, lasa forumus, uzdod jautājumus, meklē uz tiem atbildes. Bet es esmu stāvoklī nu tā - starp citu. Bērniņš viens man jau ir, un tagad esmu aizņemtāka ar daudz ko citu, vairāk, nekā ar gaidāmo bērniņu. Vedu dēu uz nodarbībām, cenšos savlaicīgi nogludināt visus stūrus mūsu abu attiecībās, lai vēlāk nebūtu problēmu ar greizsirdību pret jaunāko bērniņu. Mani uztrauc arī jautājums par mūsu trijotnes došanos atvaļinājumā uz Bulgāriju, kā arī - jaunas gultiņas iegāde Maksim. Un tas mani uztrauc vairāk kā mazulim nepieciešamo lietu iegāde, vārdiņa izvēle.

Un te es izdomājos: Un ja nu es nebūšu gatava dzemdībām? Nebūs tā, ka bērniņa dzimšana būs emocionāls šoks? Mammas lomai taču jāgatavojas, neatkarīgi no tā, vai gaidāms pirmais, otrais vai pat trešais bērniņš.

Желаю всем приятного дня! Un cik tomēr ir labi, ka man ir Māmiņu Klubs, pienāums rakstīt blogus un iespēja doties uz speciālajām grūtnieču nodarbībām un lekcijām. Tas katru reizi man palīdz apstāties, uzlikt roku uz mana apaļīgā vēderiņa un padomāt par mazuli. Es viņu ļoti, ļoti mīlu. Un gaidu - ar visu sirdi.

Un ar topošajām māmiņām tiekamies šajā otrdienā Grūtnieču dienā!

Jūsu Sabīne un Punča bērniņš