Kā alternatīvās "labākās sievas" satikās jeb eklēri, Huggies, māmiņtusiņš un lielā ratu pastaiga arī Jelgavā.

Pandulāča versija.

Konkurss „Labākā sieva” vieno! Ēm..., es to pateicu skaļi? Taču šoreiz tā ir balta patiesība – ja mēs ar Ullu (jeb U) nebūtu mirkļa vājuma dēļ parakstījušās uz šādu avantūru, nekad neiepazītos. Virtuāli gan es viņu biju pamanījusi jau iepriekš (pasaule ir mazmazītiņa!), taču realitātē satikties nebija nācies. Iesākumā čats „Feisbukā”, tad alternatīvo mammu foruma dibināšana un, lūk, arī pirmā īstā satikšanās jeb bēbīštusiņš (Austrumam un Līgai ir vien mēneša starpība) jau atzīmējama ar ķeksīti – 3. jūnijs, Jelgava, sākot ar plkst. 11. 30.

Ideja par alternatīvo mammu tusiņu (turklāt bez bērniem) bija radusies jau ap Lieldienām, taču bezgala grūti gāja ar saorganizēšanos – šādu sapulcēšanās fenomenu mums no populārajām / visuresošajām labākajām sievām vēl jāmācās un jāmācās, acīmredzot mēs esam pārlieku aizņemtas ar dažādām blakuslietām – redz, pat laika elementārai ikdienas / iknedēļas  / ikmēneša blogošanai nav, kur nu vēl kopīgam pasākumam, bet – kas ilgi nāk, labi nāk. Jāsāk ar mazumiņu, nodomāju, un piedāvāju Ullai paciemoties.

Uz satikšanos un paballēšanos alternatīvā stilā bija aicināta arī viena no alternatīvo mammu foruma un Māmiņkluba kopumā dzēlīgākajām mēlēm – Stalker ar saviem puišiem, kurai tusiņa diena (3. jūnijs) bija bezgala īpaša – dzimšanas diena, diemžēl bērni ir bērni – tie pamanās saslimt visnepiemērotākajā brīdī, tāpēc ziņu par „atkrišanu” un nebūšanu saņēmām, kad ballīte jau pamazām sāka iesilt. Kur tagad „lakstus” likt un vai tiešām no pašas Rīgas atceļojušie smaržīgie eklēri tagad jānoēd divatā?

Un tā dzima ideja sarīkot savu lielo ratu pastaigu ar 2 dienu novēlošanos ar mērķi „mūsmājas  - stalkermājas - mūsmājas”. Ilguma ziņā ap pusstundu vienā virzienā – nekas īpašs, vai ne? Kas to būtu domājis, ka šo ideju es jau pēc pāris stundām nožēlošu?

Bet par visu no sākuma. Mana diena patiesībā sākās jau 2. 00, kad gluži negaidīti mūsu draudzīgajai čupiņai (mamma, tētis, bēbis) uzlēca virsū možā Rasa, kas bija nolikta gulēt ap 20. 30. Riktīgi dulls šis divgadnieka vecums – negrib gulēt diendusu, bet jēdzīgi izvilkt līdz naktij arī vēl nesanāk – atlūst pirms deviņiem un tad mostas pusnaktī, skaļi raudādama (tā ir vienmēr). Liels bija mans prieks un pārsteigums, kad, ap 00. 30 vārot olas un mizojot kartupeļus rītdienas ballītei, Rasa no manas rosības neuzmodās. Gulēt aizgāju laimīga. Un tad:  „Čau, mamma, čau, tēti!” Nomurmināju, lai abi  ar tētuku tinas uz viesistabu, un nogāzos ierastajā nakts „kominiekā”. Par laimi, jaunkundzi izdevās pierunāt pagulēt līdz 6. 00 – tētis turpināja snauduļot līdz modinātājpulkstenim, bet meituks rāmi krāmēja tornīšos klučus, neizjaucot mammas ciemiņus gaidošo kārtību un neieziepējot aizkarus ar krēmu (visādi gadījies).

Pamodusies sapratu, ka patiesībā esmu parakstījusies uz baisu avantūru – pirmo reizi uzņemšu ciemiņus laikā, kad mājās esmu viena ar abiem bērniem. Parasti ap pusdienlaiku es 90 % gadījumu vēl sēžu naktskreklā, esmu kuņģī ielējusi vien dienišķo kofeīna devu, lai nesabruktu, un paralēli ņemos ar sīčiem, gaidot puikas 30 minūtes garo diendusu kā atpestīšanu. Šajā rītā man bija jāsajauc aukstā zupa, krāsnī jāuzcep kartupeļi ar sieru Stalker sešgadniekam, jāizmazgā, jāizfēno mati, jāuzklāj neliels galdiņš, kā arī jāsapucē bērneļi „pa alternatīvo”. Biju jau zaudējusi jebkādas cerības visu izdarīt kā nākas, jo puikam iestājies 100 % - īgs mammītes periods un mana iziešana no istabas viņa traģiskuma skalā pielīdzināma atomkaram manējā, bet tad abus brīnumainā kārtā izdevās nolikt pagulēt. Visu izdarīju, vien sevis sapošana, kā jau vienmēr, tika atlikta uz pēdējo brīdi, tāpēc Ullas zvans: „Mēs drīkstam būt drusku ātrāk, tas ir – tagad?” mani maķenīt sašāva. Ok, nebūs lakotu nagu, nebūs frizūras, vien fiksais „atspraudiens”, bērni arī pusapģērbti – mjāāā, tāds čābīgs pirmais iespaids jeb supermammas / ideālās mammas patiešām neeksistē.

Kārtējo reizi pārliecinājos, ka fotogrāfijas ir maldinošas. Proti, man Ulla pēc bildēm līdz šim bija likusies riktīga izsitēja (policiste taču!) – tāda, kuras dēļ veči kaujas, un kas pati miera vējos iekrāmētu dajebkuram un par dajebko (ar Stalker jau esam tikušās). Nekā nebija – atbrauca mierīga, līdzsvarota (lai arī meituks mašīnā pamatīgi kliedza), forša sieviete ar īstas, kārtīgas kotlešsievas un gādīgās mammas auru, un mēs pamazītēm sākām iepazīšanos.

Diemžēl bēbīte Līga bija ārkārtīgi sašutinājusies par svešo vidi, svešo bēbi, kas gribēja viņu apčamdīt (kā jau īstam vīrietim pieklājas), un mazo, gādīgo meitenīti – bērnaukli ar stāžu, kas viņai pienesa krūzīti un stūķēja mutē knupi ar tekstu: „Kuši, kuši, bēbi!” Savukārt mans mazais memmītis nolēma padižoties un parādīt visus savus „skillus” – sākot ar vāvuļošanu un beidzot ar „partizānēšanu” pa māju un „kačāšanos” četrrāpus. Tipisks vīrietis, es tikai priecājos. Uzbildējām arī bildi ar „Huggies” produkciju – sekojām labākajiem tamlīdzīgu blogu rakstīšanas paraugiem un sapratām, ka blogs bez šādas fotogrāfijas nav blogs.

Kad bijām uzēdušas auksto zupu un pa kūkai, nolēmām, ka laiks doties ekspotīcijā. Diemžēl ciemiņu rati bija palikuši mājās - mans kategoriskais „es ar viņiem 2 nekādā tālā pastaigā neiešu” bijis pietiekami pārliecinošs. Bet, re, kā viss iegrozījās! Nekādu problēmu, man taču ir 2 rati, likšu vien Rasu lietussardzniekos, ciemiņiem dosim lielos ratus un gan jau aizkulsimies. Es gan biju piemirsusi, cik mūsu lietussardznieki ir neērti – kaut kāda kleberkaste pēc normāliem pumpējamiem riteņiem, turklāt ar 10 kilogramiem slingā spēj izbesīt pirmo 5 minūšu laikā, bonusā vēl pēkšņais karstums, bet sakodu zobus un stūmos. Reizēm pamatīgi streipuļoju, jo šaušalīgi grūta tāda manevrēšana ar 1 roku, taču ar otru bija jātur puikas lidojošā cepure – tad nu bez variantiem. Par laimi, bēbīte Līga ātri vien iemiga, un mēs samainījāmies ratiem – nu izbesīties dabūja arī Ulla, taču beigas labas, viss labs – šeku reku arī smaidīgā jubilāre izrāvusies uz 5 minūtītēm un atstājusi pēkšņo klientu (atgādinu, ka Stalker ir tetovētāja) savas lieliskās ģimenes uzraudzībā. Tad nu „laksti” tika nodoti to likumīgajai īpašniecei, un eklēri, pa pus Jelgavu izdrebināti ratu grozā un ieguvuši pievienoto vērtību, arīdzan. Fiksas bildes par atmiņu un mājupceļš var sākties. (Respektējam Stalker vēlēšanos joprojām palikt samērā anonīmai, tāpēc kopbildēm liliputu formāts)

Precīzāk – var sākties koncerts. Pirmā izbļāvās Rasa. Droši vien bija gaidījusi, ka stalker mūs vedīs kūkas ēst (parasti ceļojumiem ratos ir foršs galamērķis), bet nekā – uzreiz jābrauc mājās! Raudošu iemānīju veikalā, sasolīju suliņu un citus „glābējdraņķus”, ko parastās dienās apejam ar līkumu, bet te dienas šoks – izrādās veikalā „Beta” suliņas ar salmiņu nemaz nav dabūjamas! Galvenais, ka ali un Arseņiči, ko pēc mums pirka vīrieši, pieejami biezā slānī. Izdomājām citu alternatīvu, un mājupceļš varēja mierīgi sākties. Bet tad Rasas „princešošanos” nomainīja Līgas „princešošanās” – viņa ik pa laikam izrādīja savu nepatiku pret pastāvošo iekārtu visu atpakaļbrauciena laiku. Mums, mammām, radās likumsakarīgs jautājums – vai visās šajās Lielajās ratu pastaigās bērni uzvedas kā mēmi robotiņi un netraucē mammām baudīt pasākumu? Ja tā, tad cepuri nost – mums vienkārši aug topošās valsts pirmās lēdijas!

Laime pilnīga, pārkāpjot māju slieksni! Neliela iestiprināšanās un beidzot, beidzot, abi bēbju bērni, lai arī ar krūzēm un pudelēm rokās, bija piedabūjami kādai kopbildei. Līgai gan savu brīnišķīgo, roķīgo tērpiņu nācās nomainīt pret ko plānāku un radikāli pretēju (re, arī alternatīvās mammas nēsā brendus, un ko jūs domājāt?!) , un nu tapa vesela čupiņa vairāk vai mazāk veiksmīgu kopbilžu. Abi pat mazuliet saķērās rociņās, par ko mums, mammām, protams, riktīga sajūsma.

Un tā 6 stundas bija paskrējušas zibensātrumā. Māmiņu portāli tomēr ir baigā štelle – te var gan kaifīgus dzīvokļus sarunāt, gan ar foršām sievietēm iepazīties. Galvenais – neņemt šo štelli pārlieku nopietni, bet gan kā labu lasāmvielu / čatavietu retajām mammu „pīppauzēm”. Un arī šis blogs nav tapis ar mērķi kādu aizvainot, bet gan pamāt ar rociņu no sērijas: „Hei, arī mēs šeit esam un mākam pavisam parasti dzīvot! ”

U versija.

Jums liekas, ka Pandulācis visu pateica? Nē, es esmu no tām, kam vienmēr ir savs viedoklis un ideālā variantā arī pēdējais vārds sakāms.

Sākšu ar to, ka vienmēr esmu bijusi ļoooooti skeptiska pret socializēšanos ar interneta mammām. Man vienmēr ir šķitis, ka tas ir domāts tām, kam pašām nav savu draugu, un tā kā man ir, tad tas noteikti nav domāts man! Bet tad es ieraudzīju Aritas (Pandulāča) pieteikumu Labāko sievu konkursam, par sievišķību arī armijas zābakos. Oho! Ja tāda sieviete te ir, te raksta, te piedalās- tad es arī to varu un visas nemaz tik bezcerīgi mammīgas te nav. Labāko sievu konkurss laikam tiešām bija leģendārs, jo es ņēmu un piereģistrējos Māmiņu klubā un kopš tā laika esmu šeit. Tā nu man iepatikās Pandulācis, sākām sačatoties, dzima ideja par skarbo mammu apvienošanos un Arita izveidoja Alternatīvās mammas. Tomēr es joprojām nebiju gatava pārkāpt privātuma robežu un tikties klātienē ar interneta mammām. Tomēr tā diena pienāca... Sarunājām tikties Jelgavā pie Pandulāča, ierastos arī Stalkeriene, kurai tieši dzimšanas diena (pilnīgi atskaņas sanāk).

Iepriekšējā vakarā taisījos kā uz pirmo randiņu. Labi, ka vīrs bija darbā, domātu, ka man brūtgāns uzradies. Matu saknes krāsoju, nagus lakoju, pirmsbērna svārkos iestīvēties mēģināju... bezcerīgi naivi. Jāatstāj, taču par sevi labs priekšstats.  Tā kā bijām sarunājušas pēc tam uzrakstīt kopīgu blogu, ka mēs arī te esam, mēs arī varam un mēs esam baigi savādākas un ļoti īpašas. Nopietni??? :D Drīkstiet gardi par mani smieties, bet doma par to, ka bērns jāsaģērbj alternatīvi, mani dzina izmisumā. Manu draugu un paziņu lokā, ģērbt meitu rozā nav labais tonis, visas mammas uzsver, ka izvairās no rozā ... arhhhh tas jau ir tāds apgrieztais maindstreems. Bet manai princesītei viss skapis rozā...

Rīts. Plāni kā Hitleram 30 dienās Maskavu ieņemt. Meita kā lelle saposta, pat melnas plānās zeķbikses uzvilktas kā uz vidusskolas izlaidumu . Operatīvi jānopērk Stalkerienei rozes un Pandulācim eklēri. Labākās sievas gan jau atcerēsies, cik svarīgi eklēriem ir tos vest pēc iespējas tālāk. No galvaspilsētas vesti viņi kļūst bez maz zelta stores ikru vērtē :)

Izbraucu no Rīgas un bērns sāk bļaut. Mobila automīle māte automātiski negarantē bērnu pacietīgu pasažieri. Galvā čekoju googlemaps, kuros krūmos lai met malā. Kāpjam ārā, baroju, velku balles brunčus nost, staigāju opītē, lai gaisu elpo, pie sevis jau gatavoju atvainošanās tekstu, ka nebusim, jo kūkas gribu apēst viena pati. Beidzot iestājas miers un izdodas veiksmīgi nokļūt līdz Jelgavai, tikai par ātru (tagad taču tur var gāzt uz 100). Saprotu, ka īsti pieklājīgi nav, bet negribas nervozēt bērnu vēl ilgāk autobeņķī, tāpēc bezkaunīgi piesakos- kling klang esam klāt!

Ieraugu Aritu, viņa ir tieši tāda kādu biju iztēlojusies, jeb pareizāk sakot kādu viņa sevi šeit parāda. Nekāda teātra, 100% īsta. Pati jūtos mazliet neveikli zaudējot savu interneta randiņu nevainību. Bet ir  ok, bērni relatīvi mierīgi, galds saklāts, līdzi sakrāmētie dežūrmaisījumi un biezeņi paliek neizmantoti, jo varu justies pietiekoši ērti.

Taču rodas problēma, gaviļniecei Stalker bērns slims.  Es ar visām četrām par, ka iesim sveikt, jo jau sākotnēji biju vēlējusies pastaigu un nelielu ekskursiju. Ak, ja vien es būtu zinājusi...

Nē, nu man jau bija labi, šķiet vienīgajai. Esmu siltuma mīlis un izbaudīju pastaigu, bet Pandulāci man palika žēl. Divgadīgajam rati, khmmm nu kā lai nevienu neapvainojot pasaka, es tagad daudz domāšu kādus pirkt, ja jau visi esot tādi. Un vēl slingā čalis, kas vismaz uz acumēru ir par 1/5 smagāks par manu meitiņu, kurai savukārt stilīgajās klozītēs palika par karstu.

Tā nu pievārējušas Jelgavas urbānos džungļus, sasniedzām galamērķi. Sveicam Stalkerieni. Jūs nopietni- šī mazā, trauslā meitenīte, kas lēkā no sajūsmas, par to, ka esam atnākušas viņu apsveikt, ir tā pati Stalker, kurai te pirkstu labāk mutē nebāzt, ka nenokož? Pirmās asociācijas ar ilustrāciju no Pifa piedzīvojumiem,  kur 'nikns suns' ir mazs suncītis, kas rej ruporā. Un vēl tā raibā, kuplā kleitiņa. Nē, nu forši, dēli noteikti vēlāk varēs kopā ar mammu iet uz klubu tusēt.

Kopējā pasākuma bilance ir visnotaļ pozitīva. Kaut arī mana dāma izrādīja visu maza skorpiona emociju gammu no sirdi plosoša 'koncerta' līdz smaidiem mazajam kavalierim un neviltotu interesi par viņa mantām (sevišķi salvešu paku, kāda mums mājās nav), mēs noteikti to atkārtosim. Pārējo jau Arita izstāstija.

P. S. Un vispār, paldies, par uzņemšanu. Tam vajag drosmi, uzņemt mājā svešus cilvēkus, svešus bērnus.

LAIMĪGAS BEIGAS!