Šodienas Dienas redaktore- skolotāja Ilze!

Patiešām daudzpusīga māmiņa. Interneta vidē vien jau Tavu vārdu redz gan te, gan draugiem.lv,  kur nu vēl, ja runa ir par darbību mūsu pašu Sieviešu Klubā! Kā Tu paspēj to visu?

Ja godīgi , es sāku visu nepaspēt. Kamēr dzīvoju mājās ar Adiranu, domāju, ka esmu piekususi un nekam neatliek laika, tomēr tā nemaz nebija. Paspēju ļoti daudz. Toties tagad ar lielu saņemšanos piespiežu sevi darboties gan MK,SK,kā arī mazliet citur. Darbs aizņem daudz laika. Tomēr jūs man esat kļuvuši tik mīļi, ka negribās pamest šo burvīgo kumunikāciju. Pasākumi Māmiņu klubā mani uzlādē. Arī portālā darbojoties gūstu prieku un gandarījuma sajūtu. Man patīk, un ceru ,ka varēšu tikt visam līdz par spīti lielajai slodzei darbā.

Tev ir interesants uzvārds. Sastāv no it kā 2 vienkāršiem vārdiem, bet viens tāds latviskāks, otrs tāds krieviskāks, pastāsti, kā pie tāda esi tikusi!

Ak,jā! Mana uzvārda ceļš ir gana garš . Piedzimu kā Ilze Ļuļe, man ļoti nepatika šis uzvārds ,kaut arī tēva. Tā nu es nolēmu,ka tik līdz būs 18 gadi, es uzvērdu mainīšu pret Ābelīte, kas ir manas mammas mammas uzvārds. Tā tad turpinu dzimtas uzvārda nešanu. Tā kā šis slois bija labi apdomāts jau tad, kad mainīju ,savam draugam teicu,ka precību gadījumā viņa uzvārds būs tikai aiz svītras. Viņu tas apmierināja un tā nu es tagad esmu Ābelīte-Goluba. Vīrs man ir ukrainis,tāpēc tāds nelatvisks uzvārds.

Kā tev patīk vispār Māmiņu Klubā? Tu atrodi te kaut ko sev? Kas, līdz šim ir bijis tāds, par ko Tu droši varētu teikt, ka tas ir ļoti noderējis?

Kamēr Adrians bija mazs, man noderēja gandrīz viss. Sākot ar superbēbi, kuram sekoju,lai saprastu, kā būs kad piedzims manējais. Paldies Danielai!:) Un tad ,kad aktīvs palika portāls, lasīju rakstus, pati dalījos ar savu informāciju, izkratīju sirdi un tas atviegloja manu ikdienu.Protams, arī filmēšanās un pārrunas ar speciālistiem ļoti noderēja Adriana attīstībā.

Šobrīd portālā daudz vairāk ir informācijas mazākiem bēbjiem.Adrians jau ir izaudzis, bet ik pa laikam jau arī mammas,kurām ir divgadnieki raksta blogus un tad es varu sev iegūt kādu jaunu informāciju.

Vēl man patīk lasīt blogus,kā mammas tiek galā ar diviem bērniņiem. Jo es par to ļoooti domāju,bet nevaru saņemties.

Kur ir tā aka, kur Tu smelies spēku sev?

Labs jautājums. Nezinu! Laikam manī ir kāds,kas visu laiku uzmet garu, kurina mani. Es nevaru nosēdēt mierā. Man ir jābūt kustībā un tad es jūtos labi. Man palīdz saldumi,kuri dod enerģiju, vīrs,kurš brīžiem nespēj saprast ,kāpēc es nevaru brīvdienās pasēdēt mājās, bet ir kaut kur jādodas-vajag vai nevajag. Bet paldies viņam!

Ja es redzu ,ka citiem noder mans darbs, viņi gūst prieku , tad arī es rodu sevī dubultu prieku darboties un doties uz priekšu.

Pastāsti kādu smieklīgu atgadījumu no savas dzīves!

Pirmais,kas nāk prātā ir dzemdības,kad es dušā gaidot ,kad mazais nāks pasaulē un mokoties ar sāpēm nolauzu stieni ,kur karājās aizkari. Vīrs tai mirklī no smiekliem nezināja ,kur likties, bet man bija sajūta ,ka viņš ar to mietu dabūs,ja turpinās smieties.:) Pati jau arī smējos, bet ja par mani smejas tādā mirklī ,kad sāp, esmu gatava uz visu. Lūk ,kur sievietēm spēks!

Grūtniecība ir patiešām skaists notikums, to zinām mēs visas. Kas ir tas, ko Tu noteikti no sava grūtniecības laika atcerēsies visu mūžu?

To superīgo sajūtu,kad manī kaut kas ir. Un vīrs bija tik mīļš un gādīgs. Tik laimīga un atpūtusies es nekad nebiju bijusi, un diez vai būšu.

Kā ir būt mammai? Tu paspēj būt arī sieviete? Kā Tev tas izdodas?

Man patīk būt mammai. Tā ir īpaša sajūta, atbildība. Es saprotu,ka tas ir grūti, bet zinu,ka es šīs mazās radībiņas dzīvē varu tik daudz ko dot ,lai viņš būtu laimīgs.

Sieviete es paspēju būt pārāk maz. Man jau liekas,ka es tomēr vairāk esmu mamma. Bet ir mirkļi, kad aizmirstu visu un atslēdzos no dzīves -tad esmu sieviete- draudzne, sieva. Un to pilnībā izbaudu.

Vai ir bijuši tādi brīži, kad gribas visus sūtīt pie velna, ieslēgties skapī un nelīst kādu brīdi ārā? Kā tiec ar tādiem brīžiem galā?

Jā, ir bijuši. Tad es nolamājos, saku,ka es neesmu gandrīz trīs gadus palikusi vārtīties gultā no rītiem un lamājos. Līdz vīrs piekāpjas, aiziet uztaisa brokastis, samīļo mani un es jūtos atkal labi.:)

Ir bijuši gadījumi,kad ieslēdzos vannas istabā ,sēžu un skatos spogulī ,kamēr dusmas pārriet.

Zinu, ka citas mammas saka, ir grūti apjaust, ka bērniņš tik ātri aug, un arvien vairāk kļūst neatkarīgs no mammas. Kas Tev, kā mammai, pašlaik šķiet pats grūtākais?

Tas, ka Adrians ir ļoti aktīvs,bet slinks. Man ir smagi fiziski- grūti viņu nest, jo rati vairs nav topā,bet ar kājām iet viņš negrib. Varbūt citiem liksies muļkīga atbilde, bet tā nu tas ir ,tas ir grūti.

Bet no emocionālā- vairs nevar tik daudz paņemt klēpī, samurcīt un sabučot! Tā visa pietrūkst.

Paturpini teicienu „Vecums nāk ar..” (bet ne ar tradicionālo „gudrību”)! :)

...jautrību un spēju izbaudīt dzīvi!

Tu zini, tūlīt jau svētki klāt! Tev mājās viss ir gatavs jau? Pati gaidi Ziemassvētkus?

Šie ir mani mīļākie svētki! Gatavojos īpaši, dāvanas gādāju, bet šogad cenšos daudz ko darīt pati. Gribu visus iepriecināt un svētkus nosvinēt tā kārtīgi. Mājās mums ir lampiņas, sniega pārsliņas sakārtas, bet tā kā svinēšana notiks laukos, pie omītes ,tad lielā mājas rotāšana un eglītes meklēšana notiks tur.

Un te atstāšu Tev vietiņu kādam laba vēlējumam mums visām! :)

Meitenes, lai mums visām ir burvīgi, veseli, dzīvespriecīgi un mīļi bērniņi!

Aiziet, uzdodam jautājumus Dienas redaktorei!