Sanita Aišpure: miegs ir kā durvis uz nezināmo pasauli

15. Aug 2012, 12:00

Par to, kāpēc bērniem nepatīk iemigt un, ko darīt, ja bērni pretojas rituāliem, Rīga Radio 94.5 FM Māmiņu Kluba radio raidījumā gatavas parunāt bija divas trīs bērnu māmiņas - Sanita Aišpure – klīniskais psihologs, topošā vecmāte un Gundega Skudriņa – Stils Bez Tabu redaktore.

Kāpēc bērniem nepatīk iemigt?

Psiholoģe Sanita Aišpure stāsta: „Bērnu pasaulē ir tāpat kā pieaugušo pasaulē, kurā mēs skatāmies kādu interesantu filmu pa TV, un, ja mēs izslēgsim TV, ne vienmēr ir iespēja atgriezties, noskatīties vēlāk. Bērnam tāpat šķiet – ja mēs aiziesim čučēt, tā visa lielā, interesantā pasaule, dzīve apstāsies. Viņa kaut kur pazudīs, un mamma un tētis kaut kur aizšmauks. Un mīļais lācis un grāmatas, un ... Bērns nesaprot, ka tas būs arī pēc tam, kad viņš būs izgulējies. Miegs bērnam ir kā durvis uz nezināmo pasauli. Viņš nezina, kas īsti viņu tur gaida – kaut kas labs vai slikts."

"Un tādēļ ir vajadzīgi tie labie, mīļie, mierīgie rituāli, kas bērnu pieradina ar laiku un saka, ka nekas nekur nepazudīs, viss atgriezīsies." viņa piebilst.

Gundegā Skudrā tas raisa smaidu - „Es klausos un pilnīgi redzu savu vienu no trim foršākajām meitām pasaulē. Es tiešām redzu un jūtu, kā viņa baidās katru dienu kaut ko nokavēt. Viņai jābūt visur pirmajai. Viņa pirmā pamostas, pirmā visur ir aizgājusi, apskatījusi, iepazinusi. Viņai jāizzina pasaule no A līdz Z, un viņa nevar palaist kaut ko garām. Bet tai pat laikā 2 citas manas meitas ir pilnīgi citādākas pēc rakstura un visādi citādi izpaužas citādāk. Un viņām tā nav. Viena pati labprāt konkrētā laikā pati nāk gulēt, prot regulēt savu organisma pulksteni."

"Tas ir ļoti atkarīgs no mūsu rakstura īpašībām, no tā, kādas mēs esam pašas kā cilvēki.” - tā par nevēlēšanos aizmigt saka viņa.

Vai bērni labprāt pieņem to, ko mēs piedāvājam? Ko darīt, ja bērni pretojas?

„Man patīk tas moments, ka ģimene veido kaut kādas savas tradīcijas, svētkus, un bērnam netiek teikts, ka mamma visu saorganizēs, tētis izdarīs pārējo, un bērnam būs jāstāv maliņā.. Ja bērnus iesaista un viņiem arī ļauj, tad var baudīt skaistāko sajūtu – svētku gaidīšanas, veidošanas laiku." stāsta psiholoģe.

Gundega Skudriņa zina - „Dzīvē vajag ķert kaifu no procesa, nevis vienmēr kā tankam iet uz mērķi un tad domāt, ka galā būs apsolītā laimes zeme. Tā ir arī ar rituāliem. Tā nav un tā nebūs. Ja proti šeit un tagad iesaistīt bērnu ikvienā domā, jūtās, organizējot kaut ko, vai spontāni izveidojot kādu rituālu, tā ir tā uzvaras balva. Ar varu kaut ko spiest? Bērns var sakostiem zobiem izdarīt daudz ko. Bet vai tas ir tā vērts?”, kā arī turpinot Gundega Skudriņa atzīst, ka „viss, kas ir piespiests, pretī dod tikai un vienīgi pretreakciju”.

Bērniem ir jāļauj improvizēt, pašiem darboties. Un, lai viņiem pašiem veidotos savas tradīcijas, rituāli, viņiem vajag prieku!

Arī klīniskā psiholoģe Sanita Aišpure nobeigumā atzīst, ka „.. bērniem ir jāļauj iesaistīties”, piebilstot, ka senākos laikos mammas pašas visu darīja, bērniem neļaujot iesaistīties, pašas gatavojās svētkiem, vārīja un cepa, un pēc tam pat neatlika laika „uzkrāsot lūpas”.. Pēc svētkiem pašas visu arī mazgāja, tīrīja. „Un rezultāts – puika izaug par vīrieti vai meitene par sievieti, kura nezina, kā veidot svētkus, kā svētkos piedalīties, kā tie vispār rodas un kas aiz tā stāv.” – pauž savu viedokli psiholoģe.