Piektdien, gandrīz brīvdienā, būsim kopā ar dienas redaktori Ingu!

Ilgi nevarēju izdomāt, kā Tevi noraksturot. Ja pāris vārdos man liktu to izdarītu, tad Tevi Māmiņu Klubā varētu raksturot kā mammu, kurai vienmēr ir viedoklis, kas norāda, ka esi sieviete ar mugurkaulu! Kā ir ar to sadzīvot? Ne visiem patīk, ka saka acīs to, ko domā. Vai esi tieša?

Nu sadzīvot ar savu raksturu ne vienmēr ir viegli. Ir jau arī reizes, kad savu tiešumu pietaupu, bet ir reizes, kad nekādi nevaru apvaldīties un pasaku, ko domāju. Bet es pateikšu godīgi, ka tieši tas tiešums man pašai manī gan visvairāk patīk, gan arī nepatīk. Ir gadījies, kad tiešums ir kā tāda pamatīga atslēga lielai lādei un noder, ka nu tikai, bet ir gadījies tā, ka reizē, kad izmantota šī īpašība, esmu tikai pēc tam aptvērusi, ka varēju jau arī paklusēt.

Kura īpašība tev sevī tik ļoti patīk, ka tu gribētu to noteikti iemācīt bērnam? Un ko bērns ir iemācījis tev?

Artuss man ir iemācījis būt lepnākai par pašas padarītiem darbiem, iemācījis apziņu – ja esi cilvēks ar pozitīvu skatījumu uz dzīvi, tu vienmēr teiksi, ka tev ir laba dzīve (tev, tātad – iet labi), bet brīdī, kad Dievs tev dāvā bērniņu, tava dzīve ir nevis laba, bet vislabākā.

Viņš man ir iemācījis saprast - būt mammai ir ne tikai pasaulē skaistākais, bet arī satraucošākais, raižpilnākais piedzīvojums pasaulē. Būt mammai ir vienlaikus gan jaukākais dabas dotais talants, gan grūtākais darbs pasaulē. Ir iemācījis caur šīm atziņām saprast sevi, atpazīt savas emocijas, un, pateicoties tam, es vēl vairāk saprotu un apzinos to, ko devuši man ir tie cilvēki, kas mani ir audzinājuši.

Jau tad, kad savu mazo rausi gaidīju, viņš man iemācīja paraudzīties uz lietām citādāk – iemācīja ieraudzīt to, kas īstenībā vienmēr bija blakus un šķita necils. Viņš man iemācīja būt pacietīgākai, būt mierīgākai. Viņš man iemācīja vērot pasauli. Un pats galvenais – iemācīja atslābt, veltīt laiku sev. Šķitīs – „bet tu taču, kad vēl nebija bērniņa, varēji veltīt laiku sev atliku likām..”, bet nē – es nemācēju atpūsties, es nemācēju apstāties. Tas, kas man agrāk šķita atpūta, to nevar salīdzināt ar to, ko protu tagad. Kamēr mazais rausis guļ, atlaisties laiski dīvānā, iemigt, lasot grāmatu… Es to nepratu. Mazais man ir iemācījis iemīlēt sevi. Un pie viena arī saprast – cik grūti ir tomēr mīlēt sevi.. Bet jāmīl!

Bet tas, ko gribētu viņam iemācīt ir vienmēr būt pašam, lai arī cik grūti tas nāktos. Pārējais viss nāk ar laiku. Iemācīt braukt ar „veļļuku”, ar „moci” (es arī ar moci kādreiz braucu), vai ar mašīnu.. To visu var iemācīt tētis daudz labāk, nekā es. Manī vairāk ietilpst teorētisko zināšanu par lietām, nekā praktisko. Es varu iemācīt darboties ar datoru utml. Bet tas tagad nav tik būtiski. Nāks laiks, un to, kas būs nepieciešams, un to, ko varēšu iemācīt pati, iemācīšu.

Tu tik skaisti raksturoji, ko nozīmē būt mammai! Kā Tu domā- vai bērnu ir iespējams „izplānot”? Vai tomēr biežāk viņš atnāk tad, kad ir laiks? Kāda ir Tava pieredze?

Paldies! Tu zini, ir cilvēki, kam ir izdevies izplānot. Taču seriālos rāda, vai ne, ka sievietes ar viltu stāvoklī paliek? :) Bet tas tā, humoram. Manā gadījumā TĀ NENOTIKA. Mēs galvās jau bijām ieplānojuši, ka pieteiksies ātri, bet notika pretējais. Artusu mēs gaidījām vairāk kā 2 gadus, par spīti tam, ka esam abi veseli.

Tu esi rādījusi un stāstījusi par to, kā Tu saglabā Artusam atmiņas par viņa bērnību. Cik svarīgi vispār Tev šķiet paturēt bērniņam pašam savas piemiņas lietiņas, savu fotoalbūmu, mazuļa grāmatiņu, piemēram?

Nu katru sīkumiņu, zeķīti, drēbīti, pildspalviņu, ko rokā turējis, jau nav jāsaglabā. Man ir viena kastīte, kura nepārvērtīsies, nekādā gadījumā, piecās kastītēs, piemēram. Un tajā ir šis tas. Fotoalbūmi gan Artusam jau tagad ir 5. Man patīk viņu bildēt, lai arī neprotu to darīt profesionāli. Kad tikko piedzima, šķita tik svarīgi iemūžināt teju katru „Pirmo”, kas ar viņu notiek.. Jūs taču saprotat, vai ne?

Jā, man šķiet svarīgi šo to no bērnības bērnam saglabāt, kaut vai to pašu fotoalbumu un mazuļa grāmatiņu. Pat manam vīram ir tādas lietas no bērnības, bet man, nav. Diemžēl. Man ir tikai viena bilde no zīdaiņa vecuma. Nākošā bilde ir no Pirmās skolas dienas, tieši tāpēc ir žēl, ka es pat nezinu, kā izskatījos, kad biju gada vecumā, divu, trīs un tā tālāk..

Ikdienā pavadi dienas kopā ar mazo pa mājām un droši vien ir iezagusies arī ikdienas rutīna.

Nu vot tā gan ir kļūda. Nekādas rutīnas man nav! Jā, vairums dienu darām vienu un to pašu, bet es to par rutīnu nenosauktu. Rutīna man vispār šķiet kā kaut kas galīgi vienveidīgs un apnicīgs, bet kas tāds manā ikdienā nu neiezogas.

Kādi brīži Tev, kā mammai, ir svētlaimīgi?

Svētlaimīgi ir brīži, kad Artuss mostas no miega un grib tikai mīļoties, pieglausties, pat saka „mīšs”(mīļš). Un, protams, arī tie, kad viņš guļ diendusu, un tie, kad vakarā jau aizgājis gulēt :D. Tad ir mierīgāk. Var atvilkt elpu. Viņš man tāds aktīvs čalis.

Pastāsti, kā Tev  izdodas neielaist ikdienā rutīnu! Daudzas mammas ir sūdzējušās, ka viss apnicis- katru dienu viens un tas pats, nesanāk nekur izrauties un dzīve šķiet apstājusies, jo tagad tomēr jārēķinās ir arī ar bērniņu un viņa vajadzībām..

Nu es vienkārši ieeju Māmiņu Klubā :D. Un tur taču katru dienu ir kaut kas cits! Tātad - kāda tur vairs rutīna?

Tas bija forši teikts :)  Bērns slimo. Tā ir ar visiem bērniem. Vai Tev, kā mammai, ir izdevies atrast kādu ideālo līdzekli, kas palīdz, teiksim, gripas saslimšanām/saaukstēšanās simptomiem?

Pārsvarā tiek izmantots Nurofen. Nu tādai temperatūras nosišanai un tamlīdzīgi. Esmu mēģinājusi arī izreklamēto Ibufen (reklāmā vēl saka „Dakteris Ibufens..”), bet to pat mutē Artusam normāli dabūt nevarēja.. Bet vispār jau laikam ir tā, ka tas, kas palīdz visam, nepalīdz nekam, tāpēc varu droši teikt, ka tāda ideālā līdzekļa nav.

Tu esi izbaudījusi gan dzīvi galvaspilsētā, gan mazpilsētā, gan tagad arī nedaudz dziļākos laukos. Par kuru vidi Tu vari teikt- „Jā, šeit es jūtos kā mājās?”

Es visur jūtos kā mājās. Man nav problēmu iejusties nekur. Bet lauki bērnam, manuprāt, ir draudzīgāka vide, nekā pilsēta tomēr. Te es varu ļaut viņam palāčot pa ceļu, nebaidoties, ka viņš apgāzīsies ceļa vidū. Pieiešu un pacelšu. Te vasarā var ar rokām plūkāt kaut vai zāli, vārtīties pie mājas pļaviņā uz segas. Nu ir savi plusi, protams, arī pilsētai. Sākot no veikalu skaita līdz kaut vai medicīnas iestāžu skaitam. Bet tā, ka pietrūktu man pilsētas, tā nav. Te es jūtos forši.

Kas Tev patīk vietā, kur Tu dzīvo? Kas Tev patīk Tavā Latvijā? Vai ir kāda vieta tepat Latvijā, kurp Tu gribētu aizvest savu ģimeni?

Es pēdējos gados braucu uz Kuldīgas svētkiem. Tā pilsēta kā tāda man ļoti patīk, tāpēc es tur gribētu paķert līdzi arī vīru, kuram, darba dēļ, ne vienmēr brīvais laiks iekrīt tad, kad ir kādi pasākumi, ko apmeklēt un tamlīdzīgi.

Vietā, kur es dzīvoju, man patīk miers.

Latvijā man patīk (banāli, bet,..) daba, kā tāda. Te uzreiz atkal man prātā iesitas mana bērnības zeme – Tērvete.

Kā Tu attiecies pret Pirmā iespaida radīšanu? Ir gadījies tā, ka neizdodas parādīt sevi tādu, kāda esi? Varbūt kāds ir kaut ko pārpratis un tikai laika gaitā sapratis, cik patiesībā forša Tu esi?

Nu, protams, ka es esmu forša. Vai tad nē?

Bet īstenībā, lai arī mēs sakām strikti, ka mums ir vienalga, ko par mums domā, patiesībā, tā nav. Dziļi iekšā taču gribas, lai pamana arī mūsu labās īpašības. Bet manās interesēs nav apzināti atstāt labu iespaidu. Man patīk, ja cilvēks pamana, kāda es esmu patiesībā. Gan ar savām labajām īpašībām, gan sliktajām, bet tā esmu es. Un tikai es.

Ir gadījies, ka pārprot – sakot, vai kāda šī ir tur, teiksim, iedomīga maita un tā tālāk. Un ir arī gadījies, ka, laika gaitā, nekas tajā visā nemainās, bet ne visiem cilvēkiem ir jāzin, kāda es esmu. Tas būtu garlaicīgi, ja visiem viss par mani būtu zināms.. Lai ir vieta intrigai! Lai ir tādi, kas domā, ka esmu riebīga, un lai ir arī tādi, kas domā, ka esmu superjauka, bet – lai ir arī tādi, kas redz, kāda esmu patiesībā! Izlikties nav manā dabā. Turklāt, ja kāds ir nodomājis, ka es nu gan esmu iedomīga (piemēram), es necenšos viņu pārliecināt par pretējo, man tas nav vajadzīgs.

Kādi, Tavuprāt, ir tiešām feini Ziemassvētki? Un kas tajos Tevi aizkustina visvairāk? Vai jūsu ģimenē ir tradīcija doties uz baznīcu?

Tiešām feini Ziemassvētki ir tad, ja visa ģimene ir kopā. Es gribētu, lai būtu gan mana, gan mana vīra ģimene kopā, bet mūs šķir diezgan liels attālums, un katram arī nav auto, lai būtu tāda iespēja, atbraukt, piemēram, pie mums…

Bet pats svarīgākais ir kaut vai, lai tieši es, vīrs un mūsu mazais esam kopā. Lai ir eglīte. Lai māja smaržo pēc zaļām skujām un sveču liesmām. Lai galdu rotā piparotas piparkūkas un varbūt pa pusei nolobīti mandarīni, kas savu svaigumu atdod telpas sienām. Vēl gribu, lai krūzītē ir karstvīns (vai vismaz karstais upeņu dzēriens), kuru rotā mandarīna šķēles un krustnagliņu klātbūtne. Un siltas segas ap mums, un vilnas zeķes kājās..

Aizkustina tas kopības brīdis. Tā sajūta, ka svētkos esam visi kopā. Mīlestība vienam pret otru tādā brīdī šķiet pat tverama.

Nē, baznīcas tradīciju nav gan mums, bet lūdzu tāpēc tagad mani nenosodīt..

Tu portālā ikdienā esi gana aktīva. Ko šajā dienā esi sarūpējusi Māmiņu Klubam?

Nu šis tas jau būs. Nekas pārspīlēts. Kāds stāsts no ikdienas, kāds lasāmgabaliņš.

Gaidām māmiņas Ingas rakstiņus un uzdodam jautājumus!