Brīvdienu dienas redaktore- Ilze Lipska!

Aktīva, zinoša, mīloša, gādīga mamma, laba sieva un vienkārši interesanta sieviete! Nu es jau domāju, vai tiešām nepieteiksies izmēģināt Dienas Redaktora amatu? :) Ko tev nozīmē šis amats?

Māmiņu Klubā esmu jau diezgan sen, un savā ziņā tas šķita tā loģiski – jāpamēģina. Tu zināji, ka es pieteikšos? Par spīti tam, ka pēdējā laikā neesmu vairs tik aktīva, un tik daudz laika pie datora nepavadu? Tagad gan sēžu un domāju, ar ko atšķirsies  šī diena no pārējām? Ir man bijuši iedvesmas uzplūdi, kad esmu Tev sasūtījusi veselu kaudzi ar rakstiņiem... Cik bija skaits, vairs neatceros, bet, ja uznāk iedvesma, nedrīkst to laist garām.  Un šobrīd man ir iedvesma iejusties kā Dienas redaktorei. Ceru, pieņemsiet mani.

Ar ko tev saistās Māmiņu Klubs kā tāds?

Pirmkārt – ar cilvēkiem. Esmu iepazinusies ar fantastiskām sievietēm, ar kurām uzturam kontaktu arī ārpus Māmiņu Kluba mājas lapas.  Draugi ir vislielākā vērtība.

Ar Tevi, Kristīn, protams! Tu esi Māmiņu Kluba dvēsele!

Un vēl, Māmiņu klubs mani ir motivējis nevis vienkārši sēdēt mājās ar bērniem, bet kaut ko darīt. Iespējams, nebūtu toreiz pavasarī sākusi iesūtīt receptes, diez vai būtu saņēmusies savam blogam, kas taču sen bija mans sapnis. Tas savā ziņā ir Māmiņu Kluba nopelns.

Tev noteikti dzīvē ir bijuši daudz dažādi piedzīvojumi. Kas ir aizraujošākais, ko esi darījusi?

Piedzīvojumi? Uhh, ja šitā kā uz sitienu pajautā, nemaz nezinu, ko lai atbild. Visādas dullības ir strādātas. Par aizraujošāko es varētu pieskaitīt savas studijas, kas bija/ir mana sirdslieta, es tām nopietni piegāju, bet arī izklaidēties vajadzēja, kā tik neesmu lasījusi uzdoto literatūru, vai rakstījusi referātus.

Bet galvenie piedzīvojumi jau sākas tagad, ne? Lomā, ko pildu nu jau vairāk kā 3 gadus – mamma.

Mūsu dzīvēs ik pa laikam ienāk kāds aizkustinājuma mirklis, kad gribas aizlikt plaukstu priekšā mutei, kā aizturot kādu vārdu, lai tas netraucē mirkļa burvībai, lai tas netraucē pār vaigiem ritēt prieka asarām. Kādi brīži dzīvē tev sagādājuši prieka asaras?

Bērnu piedzimšana.  Grūtniecība. Atceros pirmo USG, kad redzēju to maziņo, maziņo dzīvībiņu sevī iekšā kustamies. Tas bija kaut kas neaprakstāms.  Un mirklis, kad pirmo reizi ieraudzīju bērnus, varēju pieskarties, pasmaržot viņus.  Arī brīdis, kad teicu vīram JĀ, bet nevis tas oficiālais JĀ dzimtsarakstu nodaļā, bet tas JĀ, ko teicu, kad mani bildināja.

Pasaule ir kā nosēta ar pasakaini gleznainām vietām. Kura ir tā vieta, kur tu reiz gribētu doties?

Man ļoti patīk Latvija. Tik daudzās vietās vēl neesmu bijusi, lai arī diezgan daudz esam ceļojuši tepat.  Man patīk cilvēku neskartas vietas. Bet mani fascinē arī lielpilsētas. Pēc Maskavas Rīga liekas tik maziņa.. Gribētu pabūt Ņujorkā, Tokijā.

Mēs visi esam cilvēki, un reizēm mēdzam dusmoties. Kas ir tās lietas, kas tevi kādreiz var sadusmot?

Vispār esmu ļoti pacietīgs cilvēks. Ir pat cilvēki, kas domā, ka es nekad nedusmojos... Bet tā nu nav gan. Parasti mani var nokaitināt, ja esmu nogurusi. Un vēl mani nokaitina citu cilvēku stulbums, pat ne stulbums, jo tas tāds nekorekts apzīmējums, bet drīzāk – nespēja uzņemties atbildību, nekā nedarīšana un gaudošana par dzīvi. Reti gan ir bijis tā, ka es savas dusmas izrādu, bet nu pāris reizes ir bijis tā, ka pacietības mērs ir pilns. Sevišķi tā gaudošana par to, kā nav, tajā laikā, kad tik daudz kas dzīvē cilvēkam ir dots, bet cilvēks šķiet akls un to nemaz neredz! Gribas tad sapurināt, lai cilvēks atjēdzas, un saprot, ja kaut kas nepatīk, lai sāk ko darīt lietas labā.  Lai labāk pasaka paldies par to, kas ir.

Ir reizes, kad arī bērni mani nokaitina ar savu niķošanos, ar savstarpējo plēšanos. Bet tur jau nekāda dusmošanās nesanāk. Jo bērni momentā to jūt, ka mamma gatavojas dusmoties un seko – MAMMU, SMAIDI! (par to sīkāk vienā no maniem šīs dienas rakstiņiem, no kuriem Jūs ceru varbūt ko noderīgu gūsiet, vai vismaz būs interesanti.) Nu kā lai nesmaida?

Un vispār – padalies ar info – kā aug abi tavi bērneļi? Ko jaunu sastrādājuši?

Man šķiet, esmu sasūtījusi tik daudz rakstu, kuros visos ir mazliet par to, kā mums tagad iet. :) Nemaz nezinu, ko lai tā īsumā stāsta. Tagad ik mirklis ir tāds, ko gribas iemūžināt. Bērni ir sākuši runāt, sadarboties. Nu jā, arī plēsties sākuši. Bez tā laikam neiztikt.

Apraksti kādu prieka mirkli, ko tev dod tavi bērni! Varbūt tas ir kāds vārds, varbūt vienkārši buča uz vaiga. Pastāsti!

Tas, kā viņi mani samīļo. Cieši, cieši. Apskauj, saņem galvu rokās, pagriež manu vaigu pret sevi un iedod buču.

Kas ir Tava optimisma recepte?

Poliannas spēle. Visģeniālākā recepte, jo pesimisms tādā pat nav kā varbūtība. Vienmēr var atrast par ko priecāties. Vienmēr. Tikai vajag gribēt to sameklēt! Mums vienmēr ir divas izvēles. Vai nu koncentrēt uzmanību uz negatīvo, raudāt par to un gausties par to, kā mums nav. Vai arī – domāt par pozitīvo, par to, kas ir. Jo nekad dzīvē nav tā, ka nekā nav, vienmēr kaut kas arī ir. Būtībā tā ir pavisam vienkārša spēja pateikt PALDIES. Galīgi nav ideju? Saki paldies par to, ka spēj redzēt! Mani uzaudzināja, izauklēja neredzīgi vecvecāki, kuri nesūdzējās par dzīvi. Un lai cik traki man dzīvē ietu, man tomēr būs par vienu lietu vairāk – es spēju redzēt! Un gausties man vienkārši nav tiesību!

Protams, kā jau ikvienam, gadās melnie brīži, kad gribas izraudāt sāpi kādam uz pleca. Izraudu un pāriet. Nu ir spēks pieķerties kādai gaišai domai, idejai, un pateikt PALDIES – viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus.

Mēs no sirds Tev vēlam izdevušos dienu šajā atbildīgajā amatā, kas nāk bonusā ar „kronīti”! Lai labi valkājas! Bet pirms tam padalies- kas ir tas, ko novēli šodien citām mammām?

Paldies, paldies! :) Es Jums novēlu vienmēr atcerēties, kāda Jums ir aizmugure. Ģimene tā ir vērtība, tas ir izaugsmes dzinulis, kaut ko darīt, par kaut ko cīnīties, un kaut ko iegūt.  Lai veselība ģimenē, un lai vienmēr izdodas atrast kaut mirkli laika arī sev!

Priekā! :) Lai Jums noderīgas pārdomas, un interesantas diskusijas manus rakstiņus lasot.