02.05 17:00-18:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Ziemassvētki ir ne tikai tāds kluss brīnumu gaidīšanas laiks, bet arī brīdis, kad cilvēkiem atveras sirds un tie daudz vairāk aizdomājas par savu līdzcilvēku dzīvēm, vairāk ziedo. Es parasti neesmu no tiem ļaudīm, kuri katram, kurš uz ielas pavaicā pēc santīmiem, it sevišķi, ja tas ir pēc alkohola smirdošs vecis, arī atver savu maku. Vēl tagad atceros, kā regulāri pie Sahāras tirdzniecības centra Pļavniekos savulaik stāvēja kāda tante, kura katram, kurš piegāja pie bankomāta, uzreiz bāzās ar lūgumu pēc naudas...
Šodien pastaigas laikā pie manis pienāca kāda omīte. Parasta omīte, ne noskrandusi, ne pēc alkohola smirdoša, vienkāršs cilvēks, kurš vaicāja, vai nevaru līdzēt ar dažiem santīmiņiem. Lūk, viņa šodien atbraukusi uz Rīgu pie ārsta, cerot, ka pirms tam varēs ieiet pastā un izņemt pensiju, bet izrādījies, ka pensija vēl nav ieskaitīta. Viņai vajagot savākt kopā tikai 1,50Ls, lai tiktu pie ārsta... Iedevu santīmiņus, kuri tobrīd bija makā. Tante bezgala pateicīga un atvainodamās teica, ka šodien jūtoties kā ubags. Kad ar dēlēnu tālāk devāmies savās gaitās, omīte piegāja pie nākamās garāmgājējas, lai izstāstītu savu bēdu stāstu, bet sieviete viņai uzlupa virsū, uzbrūkošā tonī pārmetot, ko uzbāžas, viņai pašai meita bez darba, bet vīrs smagi slims... Omīte sajutās maza un pelēka... Zināms jau, ka katram var gadīties dienas, kuras iekrāsojušās melnā krāsā, bet lai tādēļ uzbruktu kādam vienkārši uz ielas satiktam cilvēkam, kurš pagadījies neīstajā vietā un laikā... Saprotams, ka katram savas problēmas ir vislielākās, sāpīgākās un aktuālākās.
Žēl, ka tobrīd makā nebija visu tantei trūkstošo santīmiņu, lai viņa varētu doties pie sava ārsta un nebūtu vairs jāprasa citiem naudiņa.
Protams, ejot mājās pie sevis prātoju, vai tā var būt, ka attiecīgajā dienā neieskaita pensiju, vai tantei šodien tiešām pie ārsta? Bet tajā pat brīdī atvairīju visas šaubas, jo par cilvēkiem taču jādomā tas pats labākais, vai ne?
Vairosim labo!
Man pašai arī ir gadījies, ka nav bijusi līdzi nauda ģimenes ārstam, bet vienmēr esmu sarunājusi, ka atnesīšu vēlāk. Tā kā pastāv taču arī šāda iespēja!
Nu, ja arī stāsts par ārstu un laikus nesaņemto pensiju bija pasakas, ne jau aiz labas dzīves tāda omīte staigā apkārt tādas stāstīdama.
Citiem parasti nedodu, bet pensijas vecuma cilvēkiem atteikt nespēju.
Piekritīšu, ir arī nepatīkami gadījumi. Vēl prātā stāv situācija no skolas laikiem, kad pa vasarām strādāju kādā veikaliņā. Tobrīd veikalā nebija neviena pircēja un skatījos laukā pa logu. Redzēju, kā maza meitenīte invalīdu ratiņos stumj savu mammu uz tirgu, kur viņa parasti ubago. Viss būtu ok līdz brīdim, kad meitenīte ratus piestuma pie kādas ietves, uz kuru pati tos nevarēja uzstumt, tad nu mamma celās kājās un pati gāja tīri ņipri tālā ar savām kājām...
kopš viena sena atgadījuma es naudiņu vairs nedodu. ne jau tāpēc ka man žēl. Es parasti pajautāju, kam tieši naudiņa nepieciešama. Pārtikai? Bet lūdzu! Kur tuvākais veikals, iesim, es jums visu nopirkušu. Jā, ir bijuši gadījumi, kad esmu pirkusi maizi, desu un kādu cepumiņu uz kārā zoba, bet ir bijuši gadījumi, kad man atbild - es pati nopirkšu. Piedodiet, bet tad nekā. 😀 Ir bijuši gadījumi, ka man centrā pienāk klāt, jo nepietiek nauda autobusa biļetei. Jau mācīta saku - ejam, biļeti nopirkšu, jo makā tikai liela nauda. Un izrādās, ka to biļeti nevajag, bet lamu vārdus par sevi dzirdu gan par to ka neiedevu, gan par to, ka pabrīdināju vecāku pāri, kuri bija pusceļā apturēti. Jauns zolīds puisis, krustojumā netālu no manas mājas prasīja naudiņu busam, netālu ir starppilsētu pietura. Ok, pati biļeti nepirkšu, iedevu prasītos 0.50Ls. Un ko? Nākošajā dienā šis man atkal prasa. Nu tad gan viņš dzirdēja no manis visu ko es par to domāju.
Vēl gaidīju dēliņu un pie manis pienāk simpātiska jauna sieviete, vācot naudiņu slimā dēla operācijai. Es viņai izstāstīju par biedrībām kur vērsties, bet naudiņu nedevu. Un kamēr es aptiekā iepērku nepieciešamo, viņa mani ceļā ir apsteigusi un tā nu sanāca, ka sastapāmies brīdī, kad es gāju garām dzērienu bodei, bet viņa no tā nāca ārā ar pudeli rokā.
Diemžēl, šādi gadījumi cilvēkos "nokauj" velmi uzticēties, ticēt, bet lai vai kā, es tomēr gribu ticēt labajam.