Pati, pati, pati

Tikko kļuvusi par divgadnieci, meita palikusi arī par "PATIPATI"... Un tad, ja pirmajā mirklī tas šķita jauki un brīžiem smieklīgi, nu jau man iekšā nepacietībā ārdās vēlme pēc mazās mīļās meitiņas, kurai vienmēr vajadzēja mammas roku.

Kad šis "patipati" posms beigsies?

Pa kāpnēm iet pati, dusmojoties, ja kaut ieminos par to, ka varētu viņai iet blakus vai sniegt roku drošākiem soļiem.

Iepirkumu maisiņus no ārdurvīm līdz virtuvei stiepj pati, pat nebaidoties no smaga arbūza vai kabača, kas šķiet tikai nedaudz īsāks par pašu lepno nesēju. 

Apģērbu izvēlas pati un var jau ļaut, taču pēdējā laikā topā ir ziemas cepure, mežģīņu kleita un mammas ziemas zābaki, kas garāki par mazās PATIPATI kāju. Un tad šis mazais brīnums griežas, dejo, sakot, ka ir pince (princese).

Ēd pati, galdu klāj pati, ledusskapī gardumus atrod pati, galda piederumus sašķiro pati, spēles lielajai māsai atņem pati un pat gulēt iet pati. Bet es tā vietā, lai priecātos, lepotos un ļautu vēl vairāk darīt pašai, patiesi ilgojos pēc tā, lai dzirdētu "Mammu, nāc" vai "dod roku". 

P.S. Vecākajai meitai šis posms nebija tik izteikts, tāpēc šobrīd šķiet, ka esmu mamma 1.reizi!

Vai Tavam bērnam šis "PATI/PATS" posms arī bija ļoti izteikts un cik ilgā laikā mamma atkal drīkstēja kaut nedaudz palīdzēt?

Attēls no pixabay.com