Ķermeņa masāža
29.04 15:30-16:30
Brīvo vietu skaits: 1
Es domāju, ka Jums ir skaidrs, kapēc tapa mans stāsts. Tā ir atbilde uz vakardienas rakstu par vecvecākiem un bērnu pēršanu.
Sāksim ar to, ka esmu mamma un tagad arī omīte. Mamma esmu dēlam, kam jau ir 25 un meitiņām kam ir 21 un 5. Es audzināju bērnus tajā laikā, ko sauc par senajiem, padomju laikiem, ar no tā izejošām sekām un arī tagad, modernajā laikā.
Pirmais ar ko sākšu ir tas, ka manam dēlam bija 3. gadi viņš aplaucējās, jo es gulēju uz gultas un mamma taisīja man kafiju, Edgars gribēja man aiznest krūzīti un uzlēja to sev virsū. VAI ESAT REDZĒJUŠAS KĀ BĒRNIŅŠ MOKĀS, KAD APDEDZINĀS?. No tās dienas nozvērējos, ka mani bērni nekad un neko neņems bez atļaujas. Gan Kika, gan Kate pāris reizes ir dabūjusi pa pirkstiem un es nevienā brīdī to nenožēloju. Mani bērni nekad nav ņēmuši neko bez atļaujas- nav apdedzinājušies, apēduši baterejas, izdzēruši, etiķi vai mazgājamos līdzekļus, nav aiztikuši lietas, kas ir domātas tikai pieaugušajiem (zāles, kosmētika u.c.). Ja kaut ko gribās, tas ir jāpajautā un tas ir mūsu mājas viens no zelta likumiem.
Ir lietas, kas ir jāsaprot vienalga kādā vecumā. Ir vārdiņš NEDRĪKST un tas nav pārkāpjams. Es laiku pa laikam skatos uz jaunajām māmiņām un paliek skumji. Mazulis kliedz uz pieaugušajiem, viņiem sit, gāžas zemē veikalā. Tiekot pie mantu plauktiem grābj visu ko ierauga. Vēl jaukāks skats ir kad tāds mazulis izraujas no mammas, jo viņš negrib dot roku, bet blakus brauc mašīnas.
PADOMĀJIET PAR BĒRNA DROŠĪBU, VISAS ŠĪS LIETAS AGRI VAI VĒLU NOVED PIE SMAGĀKĀM SEKĀM.
Kas attiecas uz omītēm, tāpat kā saviem bērniem, es arī Gustiņu uzmanīšu un neļaušu sev kost, rādīt mēli, vai runāt pretī. Bērnam ir jāiemāca, ka to darīit nevar, tāpat ir jāmāca, ka ja vecāki sarunājas, bērns nejaucas pa vidu, viņš var vienu minūtīti pagaidīt. Es neatbalsti pērienus, bet vēl vairāk es neatbalstu kliegšanu uz bērnu un viņa raustīšanu, ko arī var novērot uz ielas kā vienu no veidiem kā audzina bērnus mūsdienu māmiņas.
Nav vienīgās pareizās receptes kā audzināt bērnus, to izvēlās paši vecāki, bet ja vecākā paaudze izdara kādu aizrādījumu ir pamats tajā ieklausīties, iespējams, ka Jūs kaut ko esat palaidušas garām.
Paturpinot par krišanu zemē - jā tava metode labi strādāja ar pirmo bērnu - viena reize un pēc tam nekad neatkārtoja. A otrajam šī metode bija kā pīlei ūdens, tiesa krišana zemē kā protests nekad neizpaudās bodē, bet mājās šo mēģināja diezgan bieži kāda pusgada garumā, lai gan ne reizi tādā veidā neko nebija panācis no vēlamā.
Tas ko es gribēju teikt - visiem neder viena metode!
Protams, ka apkārtējiem faktoriem ir nozīme, bet televīzors bija gan arī manā bērnībā un maniem vecākiem kā reiz nebija laika ar mani spēlēties. Kas attiecas uz TV un internetu , vecāki var ierobežot to ko bērns skatās. Katei vispār neinteresē televīzors, jo es dzīvoju laukos un tā kā biju viena televīzors man skanēja fonā visu dienu. SIGAC tu par pārtiku runā kā par zilumzālēm, visos laikos ir bijuši hiperaktīvi bērni, vienīgi tad par to nerunāja, tad teica, ka bērns ir ar uzvedības traucējumiem.
Mīļās meitenes, viss ir atkarīgs no Jums pašām. Ir lietas ar kurām Jums pašām sevi ir jādisciplinē.
1. Ja to nedrīkst, to nedrīkst nekad.
2. vārds nedrīkst pastāv nevis no 2 un trīs gadu vecuma, bet tikko mazulis sāk
3. saprātīgi reaģēt uz dažādām lietām.
4. nekad neiejaukties, ja viens no vecākiem ko liedz.
5. nestrīdēties bērna klātbūtnē par viņa audzināšanu.
6. Katru situāciju, katru strīdu pēc tam ar mazuli izrunāt un pastāstīt kapēc nevar.
7. Ja bērnu nosodiet, tad sodu nevar atcelt.
Bet ar krišanu zemē, Kristiāna tika izārstēta pēc pirmās reizes, es ļāvu viņai palikt zemē, aizejot aiz telpas stūra, mazulis pats redzot, ka viņš paliek viens skrien pakaļ. Pēc šī gadījuma Kristiānai tika pateikts, ka vairāk viņa ar mani uz veikalu neies. Bija raudāšana, lūgšanās, es no sava neatkāpos. Nākošā reizē es viņai tikai atgādināju, ka ja viņa neklausīs paliks mājā tāpat kā iepriekš.
tā kā mana pirmā profesija ir bērnu dārza audzinātāja, tad nav padomju audzināšanas sistēmas vai mūsdienu audzināšanas sistēmas, ir pedagoģija un spiholoģija kas savos pamatos nav mainījusies. Mana ome arī strādāja, kad biju maza, mamma strādāja, kad mazi bija mani bērni un es strādāju ar savu mazbērnu, bet tas man netraucē palīdzēt saviem bērniem, tad drīzāk man jāsaka, ka mana mamma nelabprāt skatījās mazbērnus. Tas vispirmām kārtām ir atkarīgs no cilvēka.
ļoti daudz mēs varam iemācīt bērnam no tā kā mēs uzvedamies. bērni ir mazi papagailīši - viņi atkārto to, ko mēs daram. protams, ka ne visu. es neskrienu pa ielu, bet meitai patīk, tāpēc piekrītu arī tam, ka bērni ne vienmēr saprot Nedrīkst būtību! viņi nezina kādas sekas var būt. to zinām mēs.
Šādus rakstus lasot, man vienmēr prātā stāv doma "ak, kā šiem cilvēkiem paveicies, ka viņu bērni reaģē uz "nedrīkst", ka viņi saprot - mašīnas ir apdraudējums un vienmēr dod roku" un līdzīgi. Bērni ir tik dažādi un dažam ne ar, ne bez pēršanas pirmajā piecgadē nenāk apziņa, ka vecāki runā patiesību 😀 Viņi pārbauda un viss, vecākiem atliek būt uzmanīgiem ar šādiem bērniem, kas no vecākiem prasa drausmu pacietību.
Piekrītu, ka ir jāmāca pieklājīgi uzvesties, ka ir bērnam jānosaka skaidras robežas ko drīkst un ko nedrīkt, ko var un ko nē, tomēr kādas tad ir tās metodes kā to panākt?
Un kādas tad ir tās metodes, ar kurām jāmāca bērnus?
Un ar kādām metodēm tu iesaki cīnīties pret zemē krišanu?
par pēdējo rindkopu atļaušos mazliet nepiekrist. ne vienmēr vecākās paaudzes aizrādījumi ir objektīvi. tas laikam tāpēc, ka mēs dzīvojam tik ļoti dažādos laikos un pedagoģijas principos. kad auga mūsu mammas, bija tā, ka nebija nekā - nu gandrīz - deficīta preces, rotaļlietas tādas kādas bija, audzināšana tāda, kādu to norādīja Padomju vīri. protams, ka tajā laikā bija stingri noteikumi un gan mūsu mammas mācījās NEDRĪKST un NEVAR, un NĒ, tāpat arī audzināja mūs. mēs augām šajā priekšskara krišanas posmā, kad bija vēl vecais modelis kā audzināt bērnu - par nedarbiem stāvējām kaktā, dabūjām pa dibenu ar siksnu vai dakteri Bērziņu.... bija citas ētikas normas, ko mēs mācījāmies kā pašsaprotamas lietas. mūsdienu jaunā paaudze aug jau pēc Eiropas standartiem (nebrīnīšos, ja drīz ES izdos īpašu regulu par to kā bērni jāaudzina), kad vecāki nedrīkst ne nopērt (nopērt un sist ir divas dažādas lietas), ne likt tīrīt māju. tagad bērnam ir vairāk tiesību nekā vecākiem un bērni jau to ļooooti ātri atkož. mūsdienu sabiedrībā aizrāda, ja bērns taisa histēriju veikalā un vecāki maigi uzsit pa dupsi, aizrāda, ja bērns vienkārši raud (esmu arī personīgi saņēmusi aizrādījumu, ka mans bērns autobusā sāka čīkstēt, ne raudāt skaļi it kā sistu).
tajā pašā brīdī es neteiktu, ka Padomju laika audzināšanas sistēma bija slikta, un nevaru arī teikt, ka mūsdienu metodes ir sliktas. mums tikai ir jāmācās paņemt no abām to, kas bērnam būs labāk.
kad mēs augām, mūsu vecmāmiņas palīdzēja mūsu mammām ar padomu, ar mūsu auklēšanu utt. tajā laikā bija pieņemts ieklausīties tajā, ko saka vecāki cilvēki. mūsdienās mūsu mammas nereti vēl strādā pilnu darba laiku, mazbērniem nav laika, daudzas ir ārzemēs strādājošas, nav kam lūgt padomu.
es gribu teikt, ka mūsdienu uzskati par audzināšanu ir krietni savādāki par pagātnes principiem, mūsdienās māmiņām nav, kas palīdz, kas kaut padomu dod. visur tiek skandināts, ka mēs nedrīkstam to un to darīt bērnam. no vienas puses ir vecā paaudze, kas skandina cik briesmīgi tiek audzināti bērni, bet reāli šī paaudze necenšas palīdzēt, tikai aizrādīt, ko mūsdienu mammas uzskata par lepnuma aizskaršanu. tā, ka akmentiņi ir metami abos dārziņos.