Uzraksti Teddy Mountain pasakai turpinājumu un laimē jaunu plīša draugu!

12. Sep 2012, 00:00

Gribi uzdāvināt savam mazulim ceļojumu uz Teddy Mountain pasaku mežu, kurā viņam būs iespēja satikt savu jauno draugu? Piedalies Māmiņu Kluba konkursā un laimē šo iespēju!

Kas jādara, lai piedalītos?

Lasi pasaku par lācēnu Tediju un uzraksti tai turpinājumu!

Reiz senos laikos dzīvoja kāds mīļš mazs lācītis vārdā Tedijs, kas mitinājās krāšņā, koku ieskautā vietā.

Tedijam ļoti patika doties pārgājienos pa mežu kopā ar lāci mammu un lāci tēti, jo vietas, kur viņi devās, ļoti atšķīrās no Sēņu pakalniem, kur viņi dzīvoja.

Kādu dienu, vienā šādā pārgājienā, Tedijs aizklīda pārāk tālu mežā. Viņš vēl nebija paspējis par to satraukties, kad pēkšņi izdzirdēja kādu balsi prasām, „Mazais lāci, kādēļ Tu esi tik dziļi mežā?”.

Mazais Tedijs pārsteigti raudzījās augšup lai ieraudzītu kas ar viņu runā. Viņš vēl nekad nebija redzējis tik neparastu un smieklīgu dzīvnieku, un jautāja, „No kurienes tu uzradies?”. Dzīvnieciņš atbildēja, „Mans vārds ir Pinks, un es esmu cūciņa! Arī es esmu apmaldījies šajā mežā. Es nāku no vietas, kur ir zirdziņi, gotiņas un aitas, un mēs visi dzīvojam kūtī!’

Tedijs skatījās uz Pinku ar izbrīnu. Viņš nekad nebija redzējis neko tādu, kas izskatītos tik smieklīgi kā šī cūciņa iepriekš. Ziņkāres pēc viņš pajautāja, „Kādēļ Tu esi rozā un ar tādu jocīgu asti?”

Pinks, kas nāca no vietas, kur dzīvoja daudz dažādi zvēriņi, pasmaidīja un teica, „Mazais lācīti, tajā vietā, kur dzīvoju es, ir daudz dažādu zvēriņu, bet pilnīgi droši – neviena tik spalvaina kā tu!”

Šajā brīdī abi sāka skaļi smieties! Tā vien likās, ka viņi abi viens otram šķita ļoti smieklīgi! Tedijs un Pinks sadraudzējās! Abi izlēma kopīgiem spēkiem meklēt ceļu mājup.

Tedijs un Pinks nolēma sekot saulei un devās cauri mežam. Pinks, būdams vecāks un pieredzējušāks, devās pa priekšu, bet Tedijs priecīgi viņam sekoja. Tedijs vienmēr alka piedzīvojumu un nu viņš piedalījās vienā īstā piedzīvojumā!

Ceļojot cauri mežam, abi runājās un runājās un viņu draudzība kļuva arvien stiprāka. Pinks pastāstīja Tedijam visu par savu ģimeni un Tedijs darīja to pašu. Viņam likās, ka neskatoties uz to, ka abi izskatās pavisam atšķirīgi, patiesībā viņi ir vienādi.

Pēkšņi, no sava slēpņa aiz koka, liela ēna izlēca abiem priekšā!

„Kas tad šeit pastaigājas?”, tā vēlējās noskaidrot. Trīcošie Tedijs un Pinks neko neatbildēja, jo bija pārāk pārbijušies.

„Šķiet, tie ir maza cūciņa un mazs lācītis”, teica ēna. „Nebīstaties no manis, esmu Benijs, Bengālijas tīģeris. Esmu džungļu karalis! Bet kādēļ jūs esat šeit, tik dziļi džungļos?”

Pinks un Tedijs nemaz nebija pamanījuši, ka mežs nu ir kļuvis par džungļiem. Droši vien nu viņi ir ļoti tālu no mājām. Varbūt tiem jāgriežas riņķī un jādodas atpakaļ?

Tedijam ļoti patika šie jaunie piedzīvojumi un pieredze, tādēļ viņš pēkšņi teica, „Mister tīģeri, vai jūs nepievienotos mums, lai palīdzētu atrast ceļu mājup?”

Ko tad citu Benijs varēja atbildēt? Protams, viņš piekrita abiem palīdzēt atrast ceļu uz mājām. Un nu jau visi trīs kopā devās ceļā. Tīģeris zināja kādu īsāku ceļu, kas veda uz Sēņu pakalniem. Šis ceļš arī veda uz kādu Noslēpumainu Kalnu, par kuru tīģeris bija kaut ko dzirdējis.

Tiklīdz visi bija sākuši iet, Tedijs sāka uzdot Benijam daudz un dažādus jautājumus. Viņš uzzināja, ka tīģeri nav nemaz tik biedējoši, un ka tie patiesībā dzīvo ļoti līdzīgi kā Pinks un viņš pats, tikai pavisam citā vietā.

Tad Tedijs uzdeva izšķirošu jautājumu, kas varēja izmainīt visu viņu dzīves uz visiem laikiem.

„Vai mēs nevaram doties uz šo Noslēpumaino Kalnu par kuru tu esi dzirdējis?”.

Benijs apstājās un rūpīgi nopētīja Tediju un Pinku. Pēc neilga brīža Benijs teica, „Mēs varam gan, ja vien spēsim to sameklēt!”, un viņš sāka stāstīt kādu stāstu.

Viņš skaidroja, ka ne daudziem ir izdevies nokļūt noslēpumainajā „Teddy Mountain” kalnā, jo to ir ārkārtīgi grūti atrast. Lai to atrastu nepieciešams debesīs ieraudzīt ziemeļblāzmu un tai sekot. Tā nemitīgi kustas, tādēļ nepieciešams ātri skriet, lai to nepazaudētu. „Seko ziemeļblāzmai” kļuva par viņu kopīgo dziesmu kad viņi uzsāka savu priecīgo gājienu!

„Cik jautri!” teica Tedijs! Viņš bija tik ļoti satraukts, ka palēcās gaisā! „Tas noteikti būs jautri! Iesim un samaklēsim to ziemeļblāzmu!” Tā nu visi skatījās debesīs. Viņi to neredzēja. Tedijs pat saskuma. Viņš tik ļoti gribēja ieraudzīt ziemeļblāzmu, ka uzrāpās uz Benija pleciem. Un tomēr, arī tagad viņš nevarēja redzēt pāri kokiem! Tedijs palūdza Pinkam uzkāpt uz saviem pleciem un pamēģināt to ieraudzīt tad. Tas tik bija varens skats – tīģeris, cūka un lācis, visi viens otram uz pleciem! Pinkam šķita, ka viņš tūdaļ kaut ko varēs saskatīt virs kokiem, kad pēkšņi viņš sadzirdēja čukstus sev ausī.

„Ko tu meklē?”, viņš dzirdēja.

Pinks nodomāja, ka tas it Tedijs no apakšas, bet tas bija pārāk tuvu. Pinks pagrieza atpakaļ galvu un ar skaļu blīkšķi novēlās zemē. Viņš bija aci pret aci sastapies ar pasaulē smieklīgāko dzīvnieku, ko līdz šim bija paguvis redzēt!

„Es esmu žirafe Strečijs”, teica augstais stāvs viņu priekšā, „Es esmu augstākais dzīvnieks visā mežā! Un varu palīdzēt jums atrast to, ko jūs meklējat.’

Tedijs nevarēja domāt ne par ko citu, kā tikai par to, cik neparasti un tomēr jauki viņi visi bija. „Vai tu tiešām vari mums palīdzēt, Strečij?” vaicāja Tedijs „Mēs meklējam noslēpumaino ziemeļblāzmu debesīs. Tā mūs aizvedīs pie lielā kalna!”, priecīgi paziņoja Tedijs.

Strečijs pacēla savu galvu augstu virs kokiem. „Jā, es to redzu!” teica Strečijs „Mums jādodas šajā virzienā”.

Un visi kopīgi turpināja jautro ceļojumu. Vai viņiem izdosies atrast noslēpumaino Teddy Mountain kalnu? Vai viņiem izdosies izsekot ziemeļblāzmai? Tedijs bija pārliecināts, ka strādājot kopā kā komanda, cītīgi meklējot viņi noteikti atradīs šo lielo kalnu!

Viņiem šķita, ka viņi seko ziemeļblāzmai veselu mūžību. Tā dejoja debesīs un laistījās visdažādākajās krāsās. Tā bija ļoti skaista. Tedijam tas likās visaizraujošākais piedzīvojums visā mūžā. Viņš bija ieguvis trīs jaunus draugus un tik daudz iemācījies.

Pēkšņi, iznākot no līkuma, viņi to varēja redzēt tālumā, tas izskatījās pēc visīstākā kalna pasaulē! Un šo kalnu klāja sniegs! Lēkājot augšā un lejā. Tedijs nespēja apslēpt savu prieku.

Tedijs kliedza, „Te tas ir! Es to redzu! Tas ir Teddy Mountain kalns!”

Šķita, ka kalns ir tepat blakus, bet tomēr tas bija tālu prom! Viņš nevarēja saprast kādēļ viņš nejūt aukstumu, redzot visu šo sniegu sev apkārt. Tedijs pajautāja Benijam, „Kādēļ Teddy Mountain kalns ir tik noslēpumains? Kas tajā ir noslēpumains?”

Benijs, brītiņu padomājis, satraukti atbildēja: „Mazais lācīti, es patiesībā nekad neesmu bijis šajā kalnā. Zinu tikai, ka ir jāseko ziemeļblāzmai, lai to sasniegtu.”

Tedijs, to dzirdēdams, nedaudz satraucās, tomēr viņš bija kopā ar draugiem un tas darīja viņu drosmīgāku, „Tad iesim un noskaidrosim!”, un visi turpināja ceļu.

Tuvojoties kalnam, viņa pamanīja, ka snieg sniegs. Strečijam uz galvas bija sakrājusies pamatīga sniega kupena un tomēr viņš nejuta nekādu aukstumu. „Kas tas ir?” jautāja Tedijs. „Šķiet, ka tas ir maigākais un mīkstākais siltais sniegs visā pasaulē!”.

„Tas nav sniegs!”, atbildēja Pinks, „Es šo esmu redzējis jau iepriekš. Šķiet, ka tas nāk no Teddy Mountain kalna galotnes”. Tas, kas izskatījās pēc maigākās un mīkstākās pūkas pasaulē, vēlās lejā no kalna galotnes pa tā nogāzēm. Tedijs nespēja atturēties, viņš kārtīgi ieskrējās un ielēca pūku kalnā! Tas bija tik mīksts un patīkams - Tedijam šķita, ka viņš lido gaisā. Pinks pievienojās Tedijam, un jau pēc mirkļa visi kopā spēlējās mīkstajās pūkās. Tas bija kā Ziemassvētkos, tikai bez īsta sniega!

Pēc kārtīgas iztrakošanās un izsmiešanās, Benijs nomierinājās un jautāja, „Kā jūs domājat, ko ar to visu var iesākt?”. „Uzkāpsim kalna galā un izdomāsim”, ieteica Tedijs. Pinkam šī doma diez ko nepatika, tomēr viņš zināja, ka pat ja viņi nokritīs, viņi ievelsies mīkstajās pūkās un tas būs jautri.

Tā nu visi uzsāka rāpties noslēpumainajā Teddy Mountain kalnā. Tas bija ļoti grūti, jo viņi mīkstās pūkas bija arī slidenas uz kalna nogāzēm. Jo augstāk viņi uzrāpās, jo zemāk noslīdēja lejā. „Tas ir nesaprotami”, teica Strečijs. Visi atskatījās apkārt un sāka skaļi smieties!

Viens no Teddy Mountain kalna noslēpumiem nu bija atklāts – tas nav kalns, kurā var uzrāpties, jo tas ir pārāk slidens!

„Ko nu lai iesākam?”, Tedijs jautāja saviem draugiem. Strečijs ieteica Tedijam uzrāpties viņam uz kakla, „Kāp man uz kakla, es uzcelšu tevi augšā”. Tedijs tā arī izdarīja, žirafe Strečijs uzcēla viņu augstu gaisā un Tedijs iesaucās, „No šejienes es varu ieskatīties kalnā iekšā!”.

Tedijs atklāja kaut ko līdzīgu senām raktuvēm. Tieši šajā vietā ziemeļblāzma iekļuva iekšā kalnā un veidoja šo mīksto pūku! Tedijs atklāja, ka patiesībā tieši kalns veidoja šīs pūkas! Kalns bija pilns ar šīm pūkām un tās vēlās ārā no raktuvēm un ripoja lejā pa kalna nogāzi.

„Hei, tas ir foršākais kalns kādu esmu redzējis!” – teica Tedijs. Pēkšņi viņš sadzirdēja skaļu tauri, kādu parasti pūš vilciens. Tedijs apjuka, novēlās lejā no žirafes kakla un iegāzās mīkstajās pūkās. „Tedijs, nāc laukā no pūkām!” viņš dzirdēja kādu saucam no tāluma. Viņš ieraudzīja uzrakstu „Teddy Mountain Ekspresis” uz vilciena. Vilciens apstājās tieši blakus Tedijam. Visa zeme bija klāta ar mīkstajām pūkām, tādēļ draugi nebija pamanījuši vilciena sliedes, kas veda uz kalnu.

Vilciena mašīnistam galvā bija liela cepure un tas šķita ļoti pazīstams. Tas paraudzījās uz lāci Tediju un teicas, „Tedij, es esmu izmeklējies tevi visās malās!”. Tas bija Tedija tētis! Tedijs ļoti priecājās. „Tēti, tēti, es tevi atradu!”. Tedija tētis vaicāja, „Ko tu dari šeit, mazais palaidni?”. Tad viņš pamanīja Pinku, Beniju un Strečiju.

„Tēti, es gribētu tevi iepazīstināt ar saviem jaunajiem draugiem!” Tedijs lepni paziņoja tētim. Viņi sāka runāt, stāstīt kā viņi satikās un kā nonāca līdz kalnam. Izrādījās, ka tētis zināja Benija, Pinka un Strečija ģimenes jau sen. Daži no vecākiem pat strādāja uz Teddy Mountain Eksprieša!

Galīgi sapinies visā notiekošajā, lāci Tedijs vēlējās noskaidrot, „Tēti, kas ir šis noslēpumainais Teddy Mountain kalns un kādēļ tajā rodas mīkstās, baltās pūkas?”. Un lai arī tas bija garš stāsts, Tedija tētis nolēma to izstāstīt savam dēliņam un viņa draugiem.

„Mēs visi esam Teddy lācīši. Mēs esam radīti dažādās krāsās, formās un izmēros. Paskaties uz Strečiju – viņam ir garš kakls. Paskaties uz Pinku – viņam ir rozā aste. Benijs ir strīpains. Un mēs abi – mēs esam ļoti spalvaini!”.

Visi saskatījās un sāka skaļi smieties. Viņiem bija aizmirsies cik smieklīgi viņi izskatījās viens otram.

„Bet pats galvenais tajā visā”, turpināja tētis, „ir tas, ka patiesībā mēs visi esam vienādi!”. Tedijs zināja, ka tā ir patiesībā, jo bija paspējis iepazīt savus draugus. Visi viņi izskatījās atšķirīgi, bet iekšpusē visi bija vienādi. Tiem visiem bija ģimenes, draugi un vienādas sirsniņas.

„Kādēļ tad mēs esam tik līdzīgi, tēti?”, jautāja Tedijs.

„Viss ir dēļ Teddy Mountain Ekspreša, dēliņ. Es uz tā strādāju jau ilgi. Mans darbs ir vākt šīs pūkas no kalna, lai tās izmantotu jaunu Teddy lācīšu radīšanai. Lielais noslēpums ir tāds, ka mēs visi nākam no Teddy Mountain kalna! Nav svarīgi kāds tu izskaties no ārpuses. Svarīgi ir tas, kas tevī ir iekšā, dēliņ!” teica tētis.

Visi draugi priecājās un jautrojās. Viņi bija dzirdējuši šādu teicienu jau iepriekš, bet nekad īsti nebija sapratuši tā nozīmi. Tagad viss bija skaidrs. Arī tētis priecājās tik ļoti, ka pats ielēca pūkās. Mazie draugi noskatījās uz tēti un sekoja viņa piemēram. Viņi trakoja un spēlējās mīkstajās pūkās līdz pienāca brīdis doties mājās.

„Tēti”, jautāja Tedijs, „Vai es varu uzaicināt uz mājām savus jaunos draugus, lai uztaisīti jauku ballīti?”

„Protams, dēliņ”, tētis atbildēja, „Viņiem noteikti vajag izvizināties ar Teddy Mountain Ekspresi un ir lieliska diena ballītei!”.

Tedijs un viņa draugi ārkārtīgi priecājās! „Uzrīkosim vienu kārtīgu Teddy Mountain ballīti!”, viņi visi iesaucās kopā.

Tētis jautri uzsauca „Visi uz Teddy Mountain Ekspreša borta, lūdzu!”. Visi salēca vagonā un devās jaunā piedzīvojumā...

Visi aizbrauca tālu prom un vairs nebija redzami, bet joprojām bija dzirdamas „seko ziemeļblāzmai” un vilciena „Tū, tū!” taures skaņas. Tās nāca no noslēpumainā Teddy Mountain kalna puses.

Tedijs bija pārliecināts, ka ir vēl daudz noslēpumu, kurus atklāt noslēpumainajā Teddy Mountain kalnā. Un noteikti būs vēl daudz jautru piedzīvojumu, kuros piedalīties, jauni draugi, kurus satikt. Viņš priecājās, ka ir iemācījies ko jaunu un ļoti svarīgu par sevi un saviem draugiem. Šobrīd, viss par ko viņš varēja domāt bija Teddy Mountain ballīte...

Cik brīnumains pirmais Tedija un viņa draugu piedzīvojums!