Vai bērnu var mīlēt par daudz?

Vai bērnu ir iespējams izlutināt, jeb tas ir pašu pieaugušo izdomāts termins? Vai bērnu var mīlēt par daudz? Uz māmiņu jautājumiem atbild psiholoģe Sanita Aišpure.

Un kā vēl! Ja iztopam visām bērna vēlmēm, nolasām ikkatru vēlēšanos no acīm, piedodam visus niķus, interpretējot to ar attaisnojumu „Ak, tas jau tāds vecums!”, vai bezpalīdzīgi nolaižot rokas „Ak, es jau tur neko nevaru darīt!”, tad psihologi to sauc par bērna lutināšanu.

Biežāk pastāv iespēja izlutināt tieši ilgi gaidīto un vienīgo bērnu, vai bērnu, kurš daudz slimo. Ir arī hiperaprūpējoši jeb ļoti aizgādnieciska tipa vecāki, kas uzņemas pārlieku lielas rūpes pār bērnu. Arī vientuļie vecāki ir „riska grupa”, jo viņi parasti jūtas vainīgi par esošo situāciju, un it kā vēlēdamies kompensēt to, ka bērnam trūkst kāds no vecākiem, pieļauj bērna uzvedībā visatļautību.

Ja ģimenē ir viens bērns, īsts „ķeizars”, kam apkārt danco omītes, opīši, mamma, tētis, tantes un onkuļi, vai auklītes, bieži vien visi aprūpētāji savā starpā nespēj vienoties par vienādu audzināšanas pieeju. Rezultātā katrs rīkojas pēc saviem noteikumiem attiecībā pret mazo bērnu, un bērns to izmanto: „ko neļauj viens, to atļaus cits!”

Visbiežāk pieļautās kļūdas ir bērna neglīto vai traucējošo uzvedību izskaidrot kā aizgūtu no bērnu dārza vai „sliktajiem draugiem”. Bērns vienmēr jutīsies attaisnots un nepiedomās par savas uzvedības sekām.

Bez tam, mātes nereti cenšas izdarīt visu bērna vietā, piemēram, metas smilšu kastē izskaidroties ar citām mātēm, kāpēc tas un tas bērns atņēmis viņas bērnam lāpstiņu. Lai bērns pats cenšas parūpēties par savu rotaļlietu atgūšanu!

Runājot par pavisam maziem bērniņiem (līdz gada vecumam) – vai apmīļošana un nēsāšana uz rokām ir lutināšana?

Nē, tā nav lutināšana. Līdz pusotra gada vecumam mātei fizioloģiski būtu jābūt grūti iztikt bez bērna, un otrādi. Māti un bērnu vieno liela tuvība, kas savu spēku zaudē pēc 1,5 gada vecuma. Tad bērns sāk vairāk pievērsties apkārtējai pasaulei, un uz rokām nēšāna vairs nešķiet aktuāla.

Vai bērna niķi, piemēram, krišana gar zemi veikalā pie konfekšu stenda, ir izlutināšanas pazīme? Varbūt tie ir tikai parastie divgadnieku niķi un pavisam normāla parādība?

Lielākoties šādu uzvedību tik tiešām var attiecināt uz divgadnieku niķiem, (jo arī divgadnieku krīze katram bērnam var būt savā vecumā, vienam, piemēram, pusotrā gadiņā, citam – divos vai pat trijos gados). Tomēr jāseko, vai bērnam „krīze” neievelkas pārāk ilgi!

Kāds tad īsti izskatās izlutināts bērns? Kā atšķiras viņa rīcība un uzvedība no citiem bērniem?

Izlutinātam bērnam parasti ir vājš gribasspēks. Viņa iekšējie resursi jeb potence nav aktivizēti, jeb netiek pielietoti. Izlutināti bērni var būt izteikti neirotiski, nervozi, kā tādi bāli istabas augi, kas, šķiet, tūdaļ saļims! Vai arī bezkaunīgi delveri, kas neievēro robežas, ar raksturīgu visatļautību, nekārtību un pietātes trūkumu pret citiem. Par izlutinātu bērnu liecina arī viņa kašķīgums un agresivitāte pret citiem bērniem.

Kas izlutināto bērnu sagaida nākotnē?

Pieaugot šādam bērnam būs problēmas, jo viņš būs konfliktus izraisošs, taču nemācēs šos konfliktus risināt. Bieži nāksies mainīt skolas, jo tās visas būs sliktas, arī skolotāji vienmēr būs sliktie. Izlutinātam puikam būs arī grūtības kļūt par gādīgu ģimenes tēvu. Viņš allaž lūkosies pēc spēcīgas sievietes, kas simbolizēs viņa māti.

Vai bērna izlutināšana neliecina par to, ka vecāki patiesībā nespēj tikt galā ar savu vecāku lomu, un bērns tāpēc dzīvo tādā kā visatļautībā?

Jā, dažkārt vecāki padodas bērna manipulāciju priekšā, jo tā ir ātrāk un ērtāk novēst bļaušanu vai krišanu gar zemi. Vecāki krīt galējībās, un izdara bērna vietā to, ko viņš pats varētu darīt. Bērns pie kārtības un saviem pienākumiem būtu jāradina jau no mazotnes, taču jāņem vērā – bērnam jāuzdod ļoti konkrēti un tieši uzdevumi, lai viņš neapjuktu! Lai Jums veicas!