Uzturlīdzekļu piedziņa vecāku un vecvecāku labā

Atstājot vecāku māju un dodoties savā dzīvē nav izslēgts, ka bērniem būs jāapgādā savi vecāki vai vecvecāki. Ņemot vērā patreizējo ekonomisko situāciju, šādu lietu skaits par uzturlīdzekļu piedziņu vecāku vai vecvecāku labā tiesās varētu pieaugt.

Uzturlīdzekļu došanas pienākumu vecākiem un vecvecākiem nosaka Civillikuma 188.pants, kas nosaka, pienākums apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem līdzīgās daļās. Tomēr, ja bērnu mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt viņu apgādāšanas pienākumu samērā ar katra mantas stāvokli. No augstāk minētā izriet, ka tāpat kā vecāku pienākums ir rūpēties par savu bērnu materiālo nodrošinātību, arī bērniem, kad tie sasnieguši pilngadību vai vēlāk ir pienākums nodrošināt savus vecākus.

Šāds prasījums iesniedzams pret visiem bērniem (arī pret adoptētajiem bērniem), ja to ir vairāk nekā viens, jo likums nosaka, ka gadījumā, ja bērnu mantas stāvoklis ir dažāds, tad no katra bērna tiesa var piedzīt dažāda apmēra uzturlīdzekļus vecāku labā. Protams, ja prasība par uzturlīdzekļu piedziņu tiek iesniegta, tiesai ir jāvērtē, iesniedzēja prasības summas aprēķins, pušu mantiskais stāvoklis. Tas nozīmē, ka tiesai būtu jāvērtē gan vecāku, gan bērnu mantiskais stāvoklis, proti, ienākumu līmenis no darba vietas, sociālo pabalstu apmērs, ja tādi ir, kustamās mantas un nekustamo īpašumu skaits, saistības, kas izriet no aizņēmumu līgumiem (ķīlas līgumi, hipotekārie kredīti u.c.). Lai gan likums nenosaka, kāds ir minimālais uzturlīdzekļu apmērs vecākiem un vecvecākiem, kā tas ir noteikts uzturlīdzekļu piedziņu lietās bērnu labā, tiesai, pamatojoties uz iesniedzēja prasījumā norādīto uzturlīdzekļu apmēru un pušu iesniegtajiem pierādījumiem, ir tiesības pašai izlemt, cik liels nosakāms uzturlīdzekļu maksājums un vai tas ir atbilstošs iesniedzēja prasījumam un bērna mantiskajam stāvoklim.

Neskatoties uz uzturlīdzekļu došanas pienākumu, likums paredz izņēmuma gadījumus, proti, tiesa bērnu var atbrīvot no pienākuma apgādāt vecākus, ja tiek konstatēts, ka vecāki bez dibinātiem iemesliem izvairījušies pildīt vecāku pienākumus. Tomēr par pietiekamu pierādījumu nekalpos vienas puses apgalvojums, jo pušu paskaidrojumi ir tikai ziņas par faktiem, uz kuriem pamatoti viņu prasījumi vai iebildumi (Civilprocesa likuma 104.panta pirmā daļa), līdz ar ko paskaidrojumiem vai iebildumiem nav pilna pierādījuma spēka. Tas nozīmē, ka tiesa nevar izdarīt secinājumus par lietas apstākļiem, kā arī nevar taisīt spriedumu, pamatojoties tikai uz pušu paskaidrojumiem, ja tos neapstiprina citi pierādījumi, par kuru ticamību tiesai šaubas nerodas, vai arī otra puse apgalvojumam nepiekrīt. Par pierādījumu, kas varētu atbrīvot bērnu no pienākuma sniegt līdzekļus vecāku uzturēšanai var kalpot tiesas nolēmums par aizgādības tiesību atņemšanu, aprūpes tiesību atņemšanu, bāriņtiesas sastādīti apskates protokoli, sarunu protokoli, liecinieku liecības.

Bez tam likums nosaka, ka arī mazbērniem ir pienākums apgādāt katrs no vecvecākiem, ja to nevar pēdējā laulātais un bērni. Taču šādā gadījumā tiesai papildus jāvērtē, vai bērni un laulātais nav spējīgi apgādāt savu tēvu/māti vai laulāto.

Mg.iur. Inese Cinīte

            Zvērināta advokāta palīdze

Tālr. 29127385, 67214602

Adrese: Ūnijas iela 11, Rīga, LV1039