Sodīt bērnu vai tomēr ne?

Kopš seniem laikiem ģimenēs ir pazīstams “dakteris bērziņš”, ar kura palīdzību “pareizie” vecāki soda “nepareizos” bērnus par nepaklausību. Vai var iegrožot bērna uzvedību, koriģēt viņa rīcību un attieksmi?

Vecāki domā, ka sods ir mehānisms, ar kura palīdzību iemācīt bērnam, kas ir pareizi un kas - nepareizi. Tas ir maldīgs priekšstats. Disciplinēšana ir tas pieaugušā mijiedarbības veids ar bērnu, kas māca bērnam pieņemamu uzvedību. Tas ir raksturojams kā ilgstošs process, kurš prasa no pieaugušā daudz pacietības un noteiktas iemaņas.

Bērna sodīšana ir tikai viens no disciplinēšanas paņēmieniem. Nav šaubu, ka bērnam ir nepieciešama vadība no pieaugušā puses, taču vecākiem jāatšķir, kurā brīdī sods kļūst par vardarbīgu attieksmi pret bērnu. Ir nepieciešams, lai bērns saņemtu sodu par sliktu uzvedību, taču tas nedrīkst radīt psiholoģiskas traumas.

Principiālā atšķirība starp disciplinēšanu un sodu ir tā, ka sods balstās uz bailēm. Taču ielāgojiet – tad bērns klausa nevis tāpēc, ka saprot savas rīcības sekas, bet tāpēc, ka viņam ir bail no soda. Ja bērnam ir bail, viņam tiek atņemta liela daļa no iespējas just mīlestību pret vecākiem, un starp bērnu un vecākiem rodas plaisa.

Disciplinēšana

Mēs daudzus gadu simtus esam ķērušies pie “daktera bērziņa” tāpēc, ka tas ir vienkāršāk. Filozofija visbiežāk ir šāda: “Mans vecaistēvs ir sitis manu tēvu, mans tēvs ir sitis mani, esmu izaudzis par normālu cilvēku, tātad varu sist arī savu bērnu.” Tas ir iemācīts uzvedības modelis.

Disciplinēšana nozīmē vienošanos. Piemēram, ja meita atnāk mājās nokavējusies, māte līdzsvaroti saka: “Es jūtos slikti, ka tu esi kavējusies, jo uztraucos par tevi. Nākamreiz darīsim tā – ja pārnāksi vēlāk mājās, tad tajā nedēļas nogalē ārā neiesi.” Tad, kad meita ir kopā ar draugu un viņai negribas doties mājās, viņa izvēlas – vai nu es saku draugam “čau!” un eju mājās, vai arī zinu, ka nākamajās brīvdienās netikšu ārā. Tas vairs nav sods, ko pieaugušais uzliek bērnam par nepaklausību, bet bērna izvēle, kas iemāca uzņemties atbildību par savu rīcību.

Lamāšanās ir emocionāla vardarbība. Ja vecāki bērnu regulāri lamā, draud, pazemo, regulāri nosoda, tas bērnu var nocietināt, ka viņam vairs “ne silts, ne auksts”, bet var arī atņemt drosmi rīkoties un būt pašpārliecinātam.

Disciplinēšanā bērnam var atņemt kaut kādas privilēģijas vai to, ko vecāki viņam dod, piemēram, kabatas naudu. Protams, nodarījums ir jāsamēro ar sodu, nedrīkst atņemt dāvinātās lietas.

Kāpēc bērns tā dara

Disciplinējot mēs mēģinām bērnu saprast, nevis atrast vainīgo. Piemēram, ja bērns gada vecumā nomet uz grīdas krūzīti, visbiežāk viņu interesē – kas notiks, ja viņš tā darīs, skaņa, kad krūzīte plīst. Viņš to nedara tāpēc, lai sagādātu nepatīkamas emocijas vecākiem. Bet vecāki uztver, ka bērns dara viņiem par spīti, un soda.

Slikta uzvedība ir saistīta ar sliktu pašsajūtu. Bērni izdara disciplīnas pārkāpumus tādēļ, ka ir noguruši, neapmierināti vai kaut ko nesaprot, nevis tādēļ, lai kaitinātu vecākus.

Bieži bērns palaidņojas, lai pievērstu sev uzmanību. Bērns, kurš mīlestību no vecākiem saņem maz, neapzināti vecākus provocē uz pretenziju, jo pretenzija ir uzmanība. Uzmanība bērnam ir liela vērtība, un slikta uzmanība ir labāka nekā vienaldzība. Respektīvi, bērns šad tad ir gatavs saņemt kādu uzkliedzienu, jo tajā mirklī ir kontaktā ar vecākiem.

Pērt nedrīkst

Bērnu nedrīkst sodīt fiziski. Pat tad, ja tā saukto “dakteri bērziņu” lieto simboliski, tas bērnu var graut morāli, it sevišķi, ja sods saistīts ar pazemošanu. Zinu daudzus pieaugušus cilvēkus, kas vecākiem nespēj piedot, ka tie bērnībā viņus pēruši. Ja bērns niķojas – krīt gar zemi un prasa konfektes, vislabāk to ignorēt. Galvenais – nedrīkst pirkt konfektes!

Disciplinēšanas pamatprincips ir – par labu uzvedību bērns saņem labu uzmanību, bet par sliktu uzvedību saņem ignorēšanu (nedabū uzmanību). Ja bērnu par niķiem strostēsim vai pērsim, tas nelīdzēs, turklāt viņš par niķošanos būs dabūjis pieaugušā uzmanību. Bet, ja izpildīsim bērna kaprīzi un prasītās konfektes nopirksim, viņš zinās – šis mehānisms iedarbojas!

Pārmērīgi liels kauns un vainas sajūta, ko rada fizisks sods, ietekmē bērna pašvērtību. Ja vecāki kaunina bērnu: “Tu esi muļķis; labi bērni tā nedara; tu esi slikts un tamlīdzīgi,” - bērns tam var noticēt. Šādi pieauguši cilvēki nāk pie manis kā pacienti un saka: “Man ir mazvērtības komplekss.

”Tam cēlonis meklējams bērna un vecāku attiecībās, kad bērnam ir likts justies pazemotam, nevērtīgam, stulbam, nevajadzīgam, nepareizam, neadekvātam. Vecākiem šajā ziņā ir ļoti liela vara. Ja vecāki lieto fizisku sodu, var mainīties arī bērna ķermeņa izjūta. Dažkārt skolotāji stāsta, ka, izdarot kādu nejaušu, ātru kustību, bērns saraujas, - tātad viņš gaida sitienu! Viņam liekas, ka jebkurš pieaugušais ir tiesīgs pret viņu tā izturēties. Sods izraisa bailes, kaunu un sajūtu, ka es neesmu labs cilvēks. Uz šādas bāzes nevar attīstīties veselīga personība.

Ja siksna tomēr tverta

Ja dusmās bērns nopērts, ar viņu vajag izrunāties, izskaidrot viņam notikušo, piemēram, šādi: “Man nevajadzēja tevi sist. Es biju tik dusmīga par to, ka tu atsakies pats saģērbties, ka es nezināju, ko darīt. Piedod, lūdzu, ka es tā izdarīju.”

Palūgt piedošanu ir ļoti svarīgi. Tas bērnam palīdzēs saglabāt pašapziņu, viņš sapratīs, ka ir vērtīgs un citi viņam nedrīkst darīt pāri. Bērns iemācīsies, ko nozīmē lūgt piedošanu situācijās, kad viņš kādam ir nodarījis pāri.

Sodu nesaprot

Bērns sodu spēj uztvert ne ātrāk kā trīs gadu vecumā, jo līdz šim vecumam nespēj vispārināt savu pieredzi. Piemēram, ja bērns ir piebāzis pirkstu sarkanajai tējkannai mājās uz plīts, viņš zina, ka šī tējkanna viņu apdedzina. Bet, ja šis bērns aizies uz citu māju un tur uz plīts būs zila tējkanna, viņš nezinās, ka arī zila tējkanna viņu var apdedzināt! Līdz pusotra gada vecumam bērns neapzinās saikni starp savu un citu cilvēku uzvedību.

Protams, bērnam vajag zināt ierobežojumus un noteikumus. Teiksim, ja bērns piebāž pirkstus pie uguns un apdedzinās, jāpaskaidro: “Uguns, karsts, sāpīgi!”

Bet, ja par šādu uzvedību pieaugušais iesitīs pa dibenu, paklausīšana nebalstīsies uz bērna pieredzi, ka uguns apdedzina, bet balstīsies uz bailēm – ja es neklausīšu, tad man būs sāpīgi no mammas (nevis no uguns).

Ja bērnu soda un viņš nesaprot, par ko vecāki viņam dara sāpes, rodas dusmas. Kad bērns dusmojas uz vecākiem, vecāki parasti dusmojas vēl vairāk, tad bērns iemācās dusmas aizturēt. Taču dusmas nezūd un visbiežāk realizējas pusaudža vecumā vai transformējas kādā antisociālā darbībā.

“Kakta” nozīme

Kaktā likšana ir laba metode tad, ja bērns zina, par ko tas tiek darīts. Piemēram, ja bērns ir pateicis kaut ko rupju, pieaugušajam jāsaka: “Mūsu ģimenē šādus vārdus lietot nedrīkst. Tāpēc tev ir jāaiziet kaktā un 10 minūtes jāpadomā.” Svarīgi, lai tobrīd neviens ar bērnu nekontaktējas.

Ja vecāki stāvēs aiz muguras un bērnu kauninās, tas vairs nebūs “kakts”. “Kakts” nozīmē - paņemt pauzi.

Vecākiem gribas, lai bērns kaunas un saprot, ka izdarījis nepareizi. Taču, lai bērns izprastu, ko ir izdarījis nepareizi, viņam nevis jākaunas, bet jādomā. Sodu drīkst lietot tā, lai bērns saprastu kļūdu, nevis izjustu pazemojumu.

Sods un intimitāte

Bērnu fiziski sodot, var iedragāt viņa intimitātes izjūtu. Ja meitene bērnībā ģimenē ir sista, viņa šādu pašu attiecību modeli vēlāk projicēs attiecībās ar vīrieti. Respektīvi, meitene ir pieredzējusi, ka viņa nav tik laba, lai pret viņu labi izturētos. Viņa zemapziņas līmenī izvēlas vīrieti, kas neizturas pret viņu labi. Šāda meitene nespēj sevi aizsargāt, jo ir iedragāta viņas pašapziņa un spēja aizsargāt ķermeņa robežas jeb intimitāti.

Tad, ja kāds mani sit, viņš ievaino manu ķermeni. Šādai meitenei ir sajūta, ka ķermenis vairs īsti nepieder viņai, jo citiem ir tiesības ar to darīt, ko grib. Viņas ķermeņa izjūta kļūst pavisam citādāka – ja sit, mainās sāpju slieksnis, notiek emocionāla attālināšanās no sāpēm un meitene vairs nav tik jūtīga. Tas, protams, vēlāk var ietekmēt arī seksuālo dzīvi un var būt cēlonis frigiditātei.

Pētījumi liecina, ka meitenes, kas bērnībā sistas, vēlāk dzīvē iesaistās attiecībās, kur pret viņām ir vardarbīga attieksme, vai arī biežāk kļūst par uzbrucēju upuriem.

Uz viena bērna psihi sods iedarbosies traumatiskāk, uz cita – ne tik traumatiski. Tas atkarīgs no bērna nervu sistēmas tipa – cik viņš ir jūtīgs kā personība. Lai iedragātu bērna personību, dažkārt pietiek pat ar vienu sodīšanas reizi.

Gribu uzsvērt, ka ne emocionāla, ne fiziska vardarbība kā sodamērs nelīdz. Pieaugušie bērnu sit mirklī, kad nezina, kā rīkoties. Tā ir vecāku nespēja kontrolēt situāciju un emocijas.

Vecākiem der atcerēties, ka fiziskas brūces sadzīst, bet emocionālās brūces dzīst lēni. Un, ja vecāku attieksme regulāri ir emocionāli pazemojoša, tas atstāj fundamentālas negatīvas sekas personības attīstībā.