17.05 10:00-16:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Vēl pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit nācās mazgāt ar rokām autiņu kaudzes, ne visiem bija veļas mašīna, tātad arī drēbītes jāmazgā ar rokām, jānovāra pudeles un knupīši katliņā, vajadzēja pašām adīt un šūt, tad vēl darbs, nekādas auklītes nebija, vīram jāgatavo pusdienas un vakariņas, jāizstāv rindas veikalos, nezinot, ko dabūs nopirkt un tā tālāk. Neatlika ne laika, ne naudas lai ietu pie friziera, manikīra vai uz masāžām. Par sevi varēja aizmirst.
Vai tiešām mūsdienu sieviete nezina, kas ir grūtības? Jebšu – vai sievietes dzīvei tiešām ir jābūt grūtai? Kādēļ gan ikdiena, darbs, attiecības ar līdzcilvēkiem un bērniem nevarētu būt priekpilnas, vieglas un bez stresa? Kas ir šis sievietes – visurgājēja fenomena pamatā?
Izrādās – tā ir pārspīlētā pienākuma apziņa, kas nāk līdzi no paaudzes, paaudzē. Ja sieviete nespēj uzturēt ideālā kārtībā māju, gatavot kā pats Mārtiņš Rītiņš, izskatīties kā Haidija Kluma pēc divu bērnu dzemdēšanas, gūt darbā panākumus, izaudzināt perfekti bērnus un vēl, un vēl, tad viņa nemaz nav pilnvērtīga sieviete. Visiem spēkiem taču jācenšas tuvoties ideālam... Absurdi? Diemžēl vēl joprojām daudzas māmiņas tomēr uzskata, kas tas ir viņu pienākums – būt perfektām, un pateikt „nē” ir tik grūti!
Tomēr jāatceras, ka cilvēks pasaulē nav ieradies lai izdabātu līdzcilvēkiem, lai patiktu un būtu labs visiem. Diemžēl joprojām pārāk daudz sievietes dzīvo nemitīgās bailēs un rūpēs par savu ģimeni, par draugiem un paziņām. Viņas nemitīgi jūtas par jebko un jebkuru atbildīgas, tādēļ uzņemas pārāk lielu pienākumu nastu. Šādām sievietēm ir raksturīga pārspīlēta atbildības sajūta, kā rezultātā viņas citu cilvēku problēmas, rūpes un uzdevumus padara par savējiem. Tas, protams, noved pie stresa, pārpūles un sliktākā gadījumā pat pie psihiskām saslimšanām. Apgūtā pārspīlētā atbildība neļauj vairāk rūpēties pašām par sevi un mazāk par uzdevumiem un prasībām, ko sieviete saņem no „ārpuses”.
Protams, kā jebkura, arī šīs problēmas risināšana sākas vispirms galvā. Ja Tevi skar šī problēma, tad no sākuma Tev jāgrib pašai mainīt savu dzīvi, tikai tad var sākt mēģināt praktiski kaut ko darīt. Noteikti vajag sāk ar mazām pārmaiņām. Tikai ejot solīti pa solītim Tev izdosies izmēģināt savādāku dzīves modeli, kļūt drošākai un piedzīvot panākumus!
Kā lai nedara, tas taču ir mans pienākums!
Uzņemties atbildību ir labi, tomēr vajadzētu paturēt prātā, ka katra cilvēka spēki un laiks ir ierobežoti. Ir bezgala daudz lietu, ko varētu padarīt, tomēr tas nav gluži reāli.
Tādēļ svarīgākais ir – noteikt prioritātes.
Izdomā labi, kas Tev ir vissvarīgākais – vai nu slimo vecāku kopšana, vai karjera , vai arī atrasties vecāku komitejā, un tā tālāk. Apzināti strukturē savu dienu !
1) Kādi ir mani pienākumi, kādus pienākumus es patiesi vēlos darīt?
2) Ieplāno papildus laiku neparedzētiem notikumiem un pašas atpūtai!
3) Nepaļaujies, ka brīvais laiks pats kaut kā uzradīsies.
Protams, nav viegli izlaist no rokām dažādus pienākumus un atbildību, tomēr, lai saglabātu fizisko un psihisko veselību, tas ir jādara!
Es neesmu laba mamma, ja nepadaru visu.
Pārsvarā visām sievietēm ir mazāk vai vairāk konkrēts priekšstats par to, kādas viņas gribētu būt. Nevajadzīga spriedze rodas no atšķirības starp ideālu un realitāti. Apzinies, ko Tu, proti, vislabāk, un kas Tev labi padodas. Esi lepna par sevi, gatavojot gardu maltīti vai spēlējoties pēc darba ar bērniem. Nedomā, ka tas ko Tu dari, ir pats par sevi saprotams. Atvadies no priekšstata, ka ikdienā Tev jābūt perfektai, lai ko arī Tev nenozīmētu apzīmējums „perfekta”. Izsecini, kas Tev ir ļoti svarīgs, kas mazāk svarīgs. Kur Tu varētu samazināt no savu pienākumu klāsta? Tad arī sāc lēnām, soli pa solim, samazināt savus pienākumus, piemēram, negludini gultas veļu, divreiz nedēļā gatavo pusfabrikātus, vai nopērc gatavas zeķītes bērnam, nevis vairākus vakarus pēc kārtas tās adi, izrunā, kādus pienākumus mājās uzņemsies vīrs, vecākais bērns un skaidri norādi to, kur Tev nepieciešama palīdzība. Cilvēki nemāk lasīt citu domas, tādēļ palūdz, kaut arī zini, ka saņemsi pretī burkšķēšanu. Visi taču ir pieraduši, ka esi supersieviete!
Protams, es to izdarīšu!
Apsēdies mierīgi vienatnē un uzdod sev jautājumu: Kādi ir mani pienākumi? Nolem, kas Tevi pārslogo un ko Tu vislabāk nedarītu. Izdomā konkrētus teikumus, ar kuriem Tu noraidīsi kārtējo lūgumu palīdzēt, vai kaut ko izdarīt. Uzraksti šos teikumus un nolasi skaļi sev priekšā.
Ir jāmācās pateikt „nē!”
„Nē, es nevēlos pildīt šo uzdevumu”,
„Dotajā brīdī man tam nepietiek laiks”,
„Tas būs man par daudz”,
„Nē, es negribu to darīt”.
Ja nevēlies būt tik kategoriska, izdomā elastīgākus risinājumus, kas Tevi vismaz daļēji atbrīvos no jauna pienākuma.
„Sporta svētkos varu palīdzēt tikai divas stundas”,
„Diemžēl nevaru palīdzēt jums pārvākties, bet ielūdzu jūs sestdien uz pusdienām”,
„Visus svētkus nevarēšu noorganizēt, bet varu uzcept torti”.
Neaizbildinies, skaidri pateikts „nē” ļaus cilvēkiem Tevi respektēt daudz vairāk, nekā, ja teiksi: „Nu labi, ja neviens cits nevar to paveikt..” Nemaz neiesaisties diskusijās, kā Tu tomēr varbūt varētu izgrozīties tā, lai padarītu vēl kādu papildus darbu. Cilvēki tev apkārt ir pieraduši, ka spēj visu un nekad neatsaki, tādēļ mēģinājumi, pierunāt atgriezties Tev pie vecā dzīves modeļa būs daudz.
No rītdienas viss mainīsies!
Pat ja esi stingri nolēmusi atteikties no dzīves, kur valda pārspīlēta pienākuma apziņa, atceries, ka pārmaiņām vajag laiku. Ja domāsi, ka rīt jau spēsi rīkoties savādāk, tad diez vai tas izdosies. Neirobioloģija skaidro cilvēka milzīgo nevēlēšanos mainīt kaut ko savā ierastajā pasaulē ar smadzeņu darbības veidu. Smadzeņu sistēmās ir gadu no gada programmēta kāda noteikta darbība vai izturēšanās veids, pārprogrammēšana ir iespējama, tomēr var norisināties tikai ļoti pakāpeniski. Nenoskaņojies uz radikālām pārmaiņām, iekšēji nobriesti, ka, lai sasniegtu mērķi būs nepieciešams ilgs laiks un pacietība. Tādejādi Tu ātrāk izjutīsi panākumu garšu, kas motivēs doties tālāk pa izraudzīto ceļu.
Nepārmetīsim mūsu vecmāmiņām un mammām, ka viņas uzskata mūsdienu sievietes par vājām un kaprīzām, vienkārši tas ir vienīgais veids, ko viņas pazīst no bērnu dienām – sievietes pienākums ir iziet cauri grūtībām, neteikt nē, padarīt un spēt visu. Mums tādām nav jābūt! Cik labi, ka ir autiņbiksītes, pudelīšu sterilizatori, burciņēdiens krīzes situācijām un veļas, kā arī trauku mašīnas! Izbaudīsim sava laika priekšrocības, iemācīsimies pateikt „nē, es esmu nogurusi”, vai „nē, man negribas”, aiziesim pie draudzenes un atstāsim mazuli tētim, aiziesim pie friziera un palūgsim bēbi pieskatīt vecmāmiņai, bērns daudz vairāk novērtēs atpūtušos un laimīgu mammu, jo izgludināta veļa, spīdoši trauki un perfektas vakariņas tētim viņu tiešām neinteresē!
Man loti nnepatik nekartiba,tadel censos visu savakt,satirit,salikt pa vietam katru dienu.protams,butu patikami,ja virs to novertetu nevis uzskatitu to par manu pienakumu.Censos neko neatlikt uz velaku laiku,labak padarit visu un tad atpusties.
Man neviens nesaka kapec ta vai kapec ta?Man nepatik sedet un redzet,ka kaut kur kaut kas metajas,vai kaut kur putekli,loti nepatik.
BET, kā man mamma un vecmamma stāstīja, toreiz nebija pieņemts, ka vīrs palīdz. Sievietes bija nodzītas, mēs tādas neesam, vienalga čīkstam, bet tieši tāpēc esam dažādas paaudzes ar dažādām pieredzēm. Mūsu bērniem būs vēl citādāk.
Mūsdienu sievietēm uzkopšanas un veļas mazgāšanas ziņā ir lieli palīgi - veļas mašīna, pamperi, mitrās un sausās salvetes, sterilizētāji un vēl, un vēl! BET... ir nācis klāt tik daudz kas! Piemēram, mans draugs man tieši piemin Klumu. Redz, kāpēc viņa pēc 4 bērniem izskatās perfekti, bet es nevaru to puncīti nodzīt... un ko lai es saku, domāju?😀 Bet man ir lielas problēmas ar to, ka šķiet - neesmu ne laba mamma, ne sieva, jo 24 h diennaktī ir stipri par maz. Kā risinu problēmu? Es beidzot mīlu sevi, es sāku pieradināt sevi pie tā, ka palūgt palīdzību pieskatīt bērnu nav grēks! Agrāk sievietes, teiksim atklāti, ne īpaši kopa, katrā ziņā - tādu sievišu bija ļooti maz. Jā, bērnam viss tiek nopirkts pirmkārt, bet es vienmēr atlicinu finanses un laiku frizierim, vaksācijai, kosmetologam. Mans vīrietis pie visa tā, ka pats apčubināts, dēls apčubināts, abi pabaroti, tīri un laimīgi, es esot slikta mamma... un šķiršanās gadījumā man atņemtu bērnu, lai gan pats nevienu pamperu nav nomainījis, guļ līdz plkst. 13:00... un ko lai es daru? Vienkārši daru un viss 😀
Manuprat ir daudz tadu maminu,kuras vel sad,tad skalo autinus majas,ari es to daru un tas nav nekas traks.ietaupas pamperi ,kas sodien ir dargi.Trauku mazgajamas masinas ta manuprat jau ir naudas izskerdiba.Labak par to naudinu aizvest bernu uz kadu pasakumu kur vinam interesanti vai ari nopirkt majas ko patiesam vajadzigu.Pudelites un knupisus ari nav gruti novarit majas,nevis specialajas ierices..Ja,varbut es netieku aizbraukt uz laukiem katru nedelu vai apmeklet kadu izstadi katru sestdienu,bet es censos ta,lai man majas viss ir padarits un esmu apmierinata,ari paspeju nokartot kadus dokumentus ja ir vajadziba,satikties ar draugiem,pazinam un vel palidzet citiem.Palidz tas,ka ieprieks sarakstu vienkarsi uz lapinas kas svarigakais jaizdara un tad pat aizmirstu par tadu lapeli,viss jau ir galva😀kad atrodu to tad redzu viss man ir izdarits,ka biju rakstijusi.Piemeram matus griezu mati sev.Nav jatere nauda frizierim.par to naudinu noperku ko jaunu savam delinam😀katram un katra gimene manuprat ta ikdiena ir iegajusies ka pasi mes pakartojam.Vieglak tiem kas divi,grutak kuras vienas audzina,jo jarekinas ka visur gandriz divata ar mazo.Bet kad pienacis vakars ir tik laba sajuta,ka viss izdarits,berns paedis,maja tira,pasai ari viss labi un vel tik daudz darbina pa dienu padarits😀ta ir forsa sajuta😀Es censos ta,lai ari man laika pietiek sev savam vajadzibam.un pagaidam tas ari ir izdevies😀Es nezinu vai uzskatu sevi par supersievieti,bet..es censos but laba mamma savam bernam😀😀😀