02.05 17:00-18:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Ar ko atšķiras mūsdienu bērni no iepriekšējām paaudzēm?
Kaut kur senāk ir lasīts kāda psihologa viedoklis, kurš apgalvo, ka visi viņi ir kā kiberpuikas un kibermeitenes: galva kā dators, ķermenis – hiperaktīvs.
Bet kāds cits atkal apgalvo, ka tādiem bērniem īstas bērnības nemaz nav.
Patiesībā, mūsdienīgi bērni nav pie tā vainīgi, un daudz kam tajā visā ir loģisks skaidrojums. Viņi skatās tās pašas filmas, ko vecāki, klausās to pašu mūziku, dzīvo ar tām pašām problēmām.
Lieta tāda, ka televīzijā nemaz nav tik daudz ko skatīties bērnam, ja pārskata TV programmu. Ap 80-90.gadiem televīzija bija bagāta interesantu, saistošu bērniem un pusaudžiem paredzētu pārraižu, kas bija gan informatīvas, gan ar viktorīnām, tāpat bija arī daudz bērnu seriālu un filmu. Paskatoties tagadējā programmā – vai tajā var atrast tik daudz kā bērniem un jauniešiem noderīga?
Ir vēl viena īpatnība: atkarība no tehnikas. Mazie jau tagad daudzi nevar iedomāties savu dzīvi bez trakiem gadžetiem un datoriem, par mobiliem telefoniem vispār nemaz nerunājot. Nu lūk, viņiem taču nākas dzīvot tajā pasaulē, kas mums pat sapņos nerādījās.
Vēl viena nelaime, no kuras cieš mūsdienīgie bērni – pārlieku liels noslogojums skolā: vai tas nav mazlietiņ par daudz – sešas mācību stundas dienā otrās klases skolēnam? Un vai nešķiet, ka tagadējo bērnu mācību grāmatas nu jau teju līdzinās mazliet zinātniskās disertācijas pamatiem, ko varētu mācībās izmantot vien vecāki?
Bet izskaidrojums ir virspusējs: viņi dzīvo informācijas ērā. Tas arī padara viņus tik atšķirīgus no kādreizējo paaudžu bērniem. Viņi ir vairāk erudīti un vispusīgi attiecībā pret pasauli, ja salīdzina kādreizējo paaudžu bērnus, kas tanī pat vecumā bija vēl fantāziju varā. Atkal jāsaka, nav jau bērnu vaina.
Deviņdesmito gadu sākumā izauga divas bērnu paaudzes, tādi bērni, kuru vecāki dzīvoja gandrīz ekstremālos izdzīvošanas apstākļos un bērni, kas to pat neredzēja. Mūsdienu bērni ir praktiskāki un patstāvīgāki vienkārši tā iemesla dēļ, ka vecāki savam darbam velta vairāk laika kā attiecībām ar bērniem.
Bet vēl mūsdienu bērniem ir samērā maz elku un varoņu. Arī tas ir izskaidrojams. Daudzus gadus mēs dzīvojām komunisma sludinātu ideālu varā, bet pēc tam tos atņēma un vietā neko nedeva. Pagaidām tādu varoņu nemaz nav. Vienkārši nav vēl parādījušies.
Daudzi mūsdienu bērni īsti neprot arī rotaļāties, tam gan ir divi iemesli. Pirmkārt, mūsdienīgās rotaļlietas un spēles ir tādas, kuras neļauj vaļu fantāzijai, viss, kam ar tām jānotiek, ir viegli paredzams, tām ir maz mērķu. Bērnu vietā ir tā kā viss izdarīts un pārāk uzskatāmi parādīts. Otrkārt, pamatā mūsdienu bērni nebauda to prieku, kāds bija iepriekšējām paaudzēm: rotaļas sētā ar citiem bērniem. Vienkārši paskatieties uz mūsdienu sētām. Jā, ir arī rotaļu laukumiņi un kaut kas līdzīgs, bet pamatā..
Bez tam, ja agrāk draudzējās kaimiņi vairāk – gan dzīvokļu, gan māju kaimiņi, tad tagad ģimenes viena no otras turas savrup, tieši tāpēc arī tādu pagalma rotaļu nav. Diemžēl, jāatzīst, ka pagalma rotaļas kā kultūras fenomens, ir izzudis.
Bet vai tiešām tas nozīmē, ka mūsdienu bērniem nav bērnības? Nē, bērni visos laikos ir un paliek bērni, tas nemainās. Bērni aug jebkuros apstākļos un vienmēr atceras savu bērnību kā laimīgāko dzīves daļu.
Vienkārši jāatzīst, mūsdienīgiem bērniem ir mūsdienīga bērnība, kas nenozīmē, ka tā ir sliktāka, kā agrāk.
Māmiņu Klubs
Nesaprotu, kāds te sakars indigo bērniem ar rotaļu laukumiem? Viņiem nemaz nevajg to lielo pūli, viņiem vajag brīvību un plašu telpu sev apkārt. Viņiem nevajag sevi pierādīt, vienkārši to nevajag, jo neuzskata to par svarīgu. Viņiem ir svarīgi būt harmonijā ar sevi. Viņiem vajagg uzmanību tikai no pašiem tuvākajiem cilvēkiem, jo apzinās, ka ties tiešām viņu nepievils.
Es ar kādreiz ceru pārvākties uz mazliet zaļāku vietu, ja ne sevis dēļ, tad vismaz bērna dēļ. Labi, ka vecākiem māja laukos pie ezera. Vismaz vasaras varēs izbaudīt kā nākas.
Piekrītu, Avenei! Es dzīvoju laukos un nevaŗeju sevi iedomāties par lielpilsētas iedzīvotāju, jo bija spēles, rotaļas, mājas mežā... Labi,ka dzīvojam zaļā Rīgas mikrorajonā, tad tik ļoti to pilsētas vidi neizjūt.
Jā, par tām pagalma rotaļām smags jautājums īstenībā. Atceros mēs ar māsām bērnībā jau no 2 - 3 gadu vecuma no 8 rītā līdz 22 vakarā pa āru ar citiem bērniem dauzījāmies. Tiesa gan, es nedzīvoju pilsētā, bet mazā lauku ciematiņā. Neskatoties uz to, bērnu tur bija tiešām daudz un dažādos vecumos. Neviena mamma nebaidījās savu bērnu izlasit laukā, jo zināja, ka nekas traks nevar notikt.
Tagad dzīvoju Rīgā, man ir 10 mēnešus vecs puiks un es šaubos, vai 3 gadu vecumā es viņu varēšu droši izlaist pagalmā paspēlēties, kaut vai tā iemesla dēļ, ka tāda pagalme nemaz nav. Vienā pusē mājai ir tikai šaura zemes strēle, kur ierīkotas veļas šņores, otrā - iela, kur braukā mašīnas. Bez tam šajā laimetā ne par ko nejūtos droša, ja izlaistu bērnu laukā vienu, visu laiku kā uz adatām tupētu pie loga.