Bērna interešu aizsardzība laulības šķiršanas procesā

Ne vienmēr laulība laulātajiem sniedz patvērumu un kopīgas sajūtu, ko laulātie ir vēlējušies saņemt, stājoties laulībā.

Visbiežāk laulības šķiršanas pamatā tiek norādīts, ka laulības iziršanā vainojama raksturu nesaderība, interešu nesakritība, taču mēdz būt arī gadījumi, kad tikai viens no laulātajiem ir veicinājis laulības iziršanu, būdams neiejūtīgs, cietsirdīgs, citkārt tiek norādīts, ka vienam vai abiem laulātajiem ir izveidojusies citas faktiskās attiecības.

Civillikums nosaka, ka laulību ir iespējams šķirt tiesas ceļā laulātajiem kopīgi iesniedzot laulības šķiršanas pieteikumu vai arī vienam no laulātajiem iesniedzot prasību par laulības šķiršanu. Ja laulātajiem nav nepilngadīgu bērnu uz laulības šķiršanas prasījuma pieteikšanas brīdi, tad laulības šķiršanas prasība tiek izskatīta, izskatot jautājumus, kas skar laulības šķiršanu un jautājumus, kas skar laulāto kopīgās mantas dalīšanu, kopīgā ģimenes mājokļa un mājsaimniecības vai personiskās lietošanas priekšmetus, līdzekļus laulātā iepriekšējā labklājības līmeņa vai uztura nodrošināšanu (Civillikuma 77.pants, Civilprocesa 238.panta pirmā daļa).

Neanalizējot laulības šķiršanas pamatus, gadījumā, ja laulāto starpā ir izcēlies bērns, kurš ir nepilngadīgs, pie kam nav nozīmes apstāklim, vai bērns ir dzimis faktiskajās attiecībās, vai laulības laikā, tiesai, izskatot prasījumu par laulības šķiršanu, jāvērtē, vai laulības šķiršana ir nepilngadīgā bērna interesēs.

Civillikuma 76.pants nosaka, ka laulību nešķir, kaut gan tā ir izirusi, ja un ciktāl laulības saglabāšana izņēmuma kārtā sevišķu iemeslu dēļ ir nepieciešama laulībā dzimuša nepilngadīga bērna interesēs. Jāatzīmē, ka vēl joprojām kā diskrimējošs ir Civillikuma 76.pantā minētais, ka tikai „laulībā” dzimuša bērna interesēs tiesa lemj, vai laulība ir šķirama. Jāteic, ka gadījumos, ja laulāto kopdzīvē pirms laulības noslēgšanas, ir dzimis bērns un tikai vēlāk laulātie ir noslēguši laulību, tad gan faktiskajās attiecībās, gan laulībā dzimušajam bērnam ir vienāds tiesiskais statuss. Pants piemērojams gadījumos, kad bērns ļoti negatīvi uztver vecāku šķiršanos, tiek sadragāts bērna psiholoģiskais stāvoklis, taču konkrēts sevišķo apstākļu uzskatījums likumā nav dots, kā arī likumdevējs nav skaidrojis, ko saprast ar jēdzieniem „izņēmuma kārtībā” un „sevišķi iemesli”, līdz ar ko tiesai, pieņemot nolēmumu, norma jāpiepilda ar saturu un jāattiecina uz konkrēto gadījumu.

Neskatoties uz laulības iziršanu, vērtējot un piepildot terminu „sevišķi iemesli” ar saturu, pieņemams, ka tiesai laulību nevajadzētu šķirt gadījumos, ja laulības saglabāšana nepieciešama laulāto nepilngadīgo bērnu interesēs. Iemesliem, kas raksturo bērna interešu aizsardzību, ir jābūt sevišķiem un jāizpaužas ārkārtējā cietsirdībā pret bērnu. Par šķērsli vecāku laulības šķiršanai nav uzskatāmas tās intereses, kas tiek skartas sakarā ar grūtībām, kādas rodas jebkuras laulības šķiršanas rezultātā, t.i., ekonomiskās intereses vai pārejoši emocionālie pārdzīvojumi. Par „sevišķu iemeslu” būtu atzīstama bērna smaga saslimšana (it īpaši gadījumos, ja drīzumā gaidāma nāve), bērna kopšana. Pastāvot šādiem apstākļiem, papildus nepieciešams izsvērt, vai tie ir tik ļoti īpaši, lai ierobežotu viena laulātā vai abu laulāto intereses. Lai tiesa būtu vieglāk izvērtēt, vai laulības šķiršana ir atbilstoša bērna interesēm, ja uz „sevišķiem iemesliem” norādījis kāds no laulātajiem, būtu nepieciešams laulības šķiršanas procesā atzinuma sniegšanai pieaicināt bāriņtiesu atzinuma sniegšanai. Bāriņtiesas atzinumu tiesa vērtēs kā pierādījumu, kam tiesa var piekrist vai nepievienoties, motivējot to tiesas nolēmumā. Izmantojot iniciatīvas tiesības, ko dod Civilprocesa 239.panta pirmā daļa, tiesa atkāpjas no sacīkstes un dispozitivitātes principa, kas ir civilprocesa principi. Šajos gadījumos, kas laulības šķiršanas lietās ir dodams vērtējums par bērna aizsardzību, velkamas paralēles ar administratīvā procesa objektīvās izmeklēšanas principu. Tiesas iniciatīva pieprasīt pierādījumus Civilprocesa likuma 239.panta izpratnē paredz tiesas pienākumu lietas ietvaros noskaidrot patiesību un nodrošināt pierādījumu pietiekamību neatkarīgi no tā, vai laulības šķiršanas procesā laulātie ir vai nav informējuši tiesu par visiem lietas pareizai izspriešanai būtiskiem apstākļiem.

Jāatzīmē, ka apskatītā bērnu tiesību aizsargājošā laulības šķiršanas gadījumā norma pieņemta 2002.gadā, lai nodrošinātu bērna intereses un tiesības augt pilnvērtīgā ģimenē, īpaši laulībai izirstot. Tāpat arī bērna tiesiskā aizsardzība laulības šķiršanas procesā reglamentēta Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām: „[...] pakta dalībvalstīm ir jāveic attiecīgie pasākumi, lai garantētu laulāto tiesību un pienākumu vienlīdzību, viņiem stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību. Laulības šķiršanas gadījumā jāparedz nepieciešamā bērna aizsardzība.”. No minētā izriet princips, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērniem prioritāras ir bērna tiesības un intereses. Tas nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem, pamatojoties uz to, kas ir bērna interesēs, bet arī likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami labākajā veidā.

Tomēr jānorāda, ka gadījumā, ja tiesa ir noraidījusi pieteikumu/prasību par laulības šķiršanu, pamatojoties uz bērna tiesību aizsardzību laulības šķiršanas procesā, tas nav šķērslis prasīt laulības šķiršanu vēlāk, kad ir mainījušies apstākļi, kas ļauj iesniegt prasību par laulības šķiršanu.

Mg.iur. Inese Cinīte

            Zvērināta advokāta palīdze

Talr. 29127385, 67214602

Adrese: Ūnijas iela 11, Rīga, LV1039