1111,7km pa Igauniju trīs dienās. Pirmais stāsts

Igaunijā ir būts gan Sāremā, gan Tallinā, Tartu un Pērnavā, tādēļ šoreiz, plānojot savas brīvdienas, spriedām, kuru Igaunijas pusi šoreiz apskatīt. Daudz iepriekš bijām sprieduši par Narvu, taču vienmēr biedēja attālums, jo vairāk nekā 400km vienā virzienā tomēr nav tas pats, kas aizbraukt līdz Mežaparkam vai Cēsīm. Tomēr šoreiz saņēmāmies.

Salikām kartē punktus vietām, kur vēl nav būts vai arī ko gribētos redzēt atkārtoti, uzrakstījām darbā iesniegumus par atvaļinājumiem un devāmies ceļā. No Rīgas izbraucām ceturtdien ap 7.00 no rīta. Mūsu ceļš veda līdz Pērnavai, no kuras vien dažu desmitu kilometru attālumā atrodas Elistveres dzīvnieku parks (Elistvere loompark). Šeit reiz bijām jau pirms vairākiem gadiem, tādēļ labo iespaidu dzīvi atgriezāmies atkārtoti, lai ar parku iepazīstinātu arī savu dēlēnu. Diena bija padevusies karsta, tādēļ parkā nācās nedaudz vilties, jo lielākā daļa dzīvnieku, tai skaitā gan zaķis, lapsa, lācis un lūsis, bija nolīduši ēnainākās vietās, kas nav skatāmas apmeklētājiem, līdz ar to vislielākais prieks mūsu Robītim bija, ciemojoties pie vāveres būra, jo pat lielajā karstumā vāvere nebija zaudējusi savu lēciena iespaidīgumu. Atstājuši Elistveres kasē 6,40 EUR, devāmies jau tālāk Narvas virzienā, pa ceļam iegriežoties pie Peipusa. Arī šeit bija reiz būts, tādēļ Peipusa peldvietā nepiestājām, jo ūdens ezerā ir TIIK sekls, ka, šķiet, lai saslaptu līdz viduklim, ezerā jābrien stundām. Tomēr bijām dzirdējuši par Kallastes stāvkrastu, kurš lepojas ar rudā krāsā esošām smiltīm. Braucām, braucām, meklējām gan pēc nosaukuma, gan pēc koordinātām, taču tā arī neko ievērības cienīgu neieraudzījām. Vien nobriedām, ka Latvijā norāde tiek izvietota par teju katru mazāko akmenīti, taču igauņi uz norāžu izvietošanu nav īpaši naski. Tas pierādīsies arī mūsu ceļojuma nākamajā dienā. Pabradājuši pa Peipusa teju vārošo ūdeni, tālāk mūsu ceļš veda uz Baltijā augstāko ūdenskritumu, kurš atrodas rokas stiepienā no Narvas. Aizbraucām, gājām lūkoties, bet nedaudz vīlāmies, jo kas to būtu domājis, ka Valastes ūdenskritums, kurš ir 56m augsts, var karstā vasarā izžūt... Bet tāda nu ir tā daba. Neprognozējama.

Iepriekš, plānojot savu apmešanās vietu, sapratām, ka labāk izvēlēsimies nakšņot nevis Narvā, bet gan netālu no tās esošajā Narva-Jõesuu, kura atrodas pie pašas jūras. Nu, gluži kā mūsu Saulkrasti. Lai arī viesnīca Yes, kurā bijām apmetušies, nevar lepoties ar daudzām zvaigznēm, tā ir gana tīra un vien dažu soļu attālumā no jūras, tādēļ arī tā bija mūsu izvēle. Iekārtojušies numuriņā, devāmies uz pludmali. Tik skaisti iekopts celiņš, bet ūdens jūrā TIIIIIK silts! Lai arī lielāko daļu savas dzīves esmu nodzīvojusi blakus jūrai Liepājā, neatceros ne reizi, kad būtu peldējusies tik siltā ūdenī. Gluži kā pasaka.

Ko mēs darījām vakarā pēc peldes? Devāmies iekarot Narvu! Pilsētu, kura robežojas ar Krieviju. Jāteic, ka vēl nekad nebiju bijusi tik tuvu Krievijas robežai, tādēļ sajutos ne mazāk eksotiski kā tad, ja būtu aizbraukusi uz... piemēram, Āfriku. Narvas ielās visa vakara garumā tā arī ne reizi nesadzirdēju igauņu valodu, vien krievu. Arī mašīnām lielākoties krievu numuri, savukārt pašā pilsētas centrā – Krievijas robeža. Aizejot līdz Narvas upei, kuras vidū atrodas abu valstu robeža, var redzēt daudzus ļautiņus nacionālajā tautastērpā ar alus pudeli rokā, ar skumju skatienu nolūkojoties savas dzimtenes virzienā, savukārt tilts uz Narvas pārblīvētas ar automašīnām, kuras gaida savu kārtu, kad varēs šķērsot robežu. Savukārt ļautiņi, sapirkuši pilnus maisus labumu Rimi, dodas no Igaunijas Krievijas robežā. Skatoties uz augsto žogu, dažbrīd šķita, ka noraugos uz kādu koncentrācijas nometni...

Izstaigājot Narvu, radās iespaids, ka pilsēta nav īpaši viesmīlīga un tajā arī nav īpaši daudz ko redzēt, jo pat pašā centrā slejas blokmājas, vienīgais izņēmums – Hermaņa cietoksnis un vecais rātsnams, pie kura, diemžēl mētājās izlietotas šļirces. Šaubos, vai kāds pie rātsnama bija injicējis savai vecmāmiņai zāles un vienkārši netīšām aizmirsis špricīti. Izpētot piedāvājumu, Narvas centrā neatradām arī nevienu kaut cik viesmīlīgu un ģimenēm draudzīgu ēstuvi, tādēļ vakariņot devāmies atpakaļ uz savu naktsmītnes pilsētiņu, kur pašā jūras piekrastē izvietojusies interesanta ēstuvīte Famagusta. Cenas saprātīgas, bet porcijas milzīgas. Vien tuvējā veikalā pēc vakariņām nopirkuši saldējumus, lēnā solī vēl aizgājām līdz jūrai. Lai gan saulrietu bijām nokavējuši, tik un tā mierīgi pasēdējām jūras krastā, izbaudot pirmās atvaļinājuma dienas vakaru.

Starp citu, esot Narvā un tās apkārtnē, veikalos un citās iestādēs neviens ar jums neuzsāks sarunu igauņu valodā. Visi automātiski runā krieviski. Tekoši un bez akcenta.