08.05 09:30-12:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 45
Nekad vēlāk dzīvē cilvēkam nav jāpiedzīvo tik daudz pārmaiņu, kā pēc dzimšanas: bērniņš ierauga gaismu, sajūt gaisu, aukstumu, skaņas un plašumu, ierastās mājīgās šaurības vietā. Bērniņam pēc dzimšanas mainās pilnīgi viss!
Ūdens un siltuma vietā – auksts gaiss
Iekšā: Pirmos dzīves deviņus mēnešus bēbītis mammas vēderā pavada ūdenī. Jau desmit nedēļas pēc rašanās, mazā radībiņa ar rociņām var plunčāties pa augļūdeni. Bēbīša dzīves telpā vienmēr valda tīkama 37 grādu temperatūra. Atrodoties augļūdens skavās, bērniņam ir līdzīgas izjūtas, kā atrodoties bezsvara stāvoklī.
Ārā: Tik tikko piedzimis, mazulītis uz savas ādas izjūt pirmo reizi gaisu. Pēkšņi ir pazudusi saudzējošā, siltā telpa. Tieši tādēļ uzreiz pēc dzimšanas mazulīti ir svarīgi sasegt ar iepriekš sasildītiem dvieļiem vai autiņiem. Bērniņam ir nepieciešama apmēram stunda, lai viņa ādiņa pierastu pie apkārtējās gaisa temperatūras.
Trokšņi un klusums šūpošanās un maigu skaņu vietā
Iekšā: Apmēram no 20.grūtniecības nedēļas bērniņš sāk dzirdēt. Bez tam – vēderā ir tik daudz ko saklausīt: asiņu šalkšana, kuņģa klunkšķi, zarnu burkšķoņa un kur nu bez māmiņas sirds pukstiem! Trokšņus no ārpasaules bērniņš dzird ļoti slāpēti, jo tos aiztur māmiņas vēders un augļūdens. Tomēr pat tad, kad māmiņa atpūšas, bērniņu maigi iemidzina viņas ķermeņa skaņas.
Ārā: Pasaulē jaundzimušajam ir pārāk skaļi, bet tai pat laikā neierasti klusu. Balsis, durvju vēršanās troksnis – tagad visi trokšņi bez jebkāda filtra laužas mazuļa austiņās, bet tad pēkšņi viss kļūst pavisam kluss. Jaundzimušajam tas var šķist biedējoši, jo viņš deviņus mēnešus māmiņas vēderā ir pieradis pie trokšņiem un skaņām. Tieši tādēļ bēbīšiem tik ļoti patīk gulēt uz māmiņas vai tēta vēdera un klausīties viņu sirdspukstus.
Izsalkums nemitīgas aprūpes vietā
Iekšā: Mammas puncī mazulīti 24 stundas diennaktī nemitīgi apgādāja ar visu nepieciešamo. Tikai grūtniecības beigās bērniņa kuņģis sāk trenēties, kā tad ir būt pilnam un kā - tukšam. Tas notiek, bēbītim dzerot augļūdeni, ko viņš atkal izčurā. Tomēr tādas sajūtas kā slāpes un izsalkumu mazais vēl nepazīst.
Ārā: Dzemdības mazulim ir fiziski grūts pārbaudījums, kas laupa gandrīz visus spēkus. Tieši tādēļ mazajam no sākuma nepieciešams miers un tikai tad kaut ko ēdamu. Tomēr ir bezgala svarīgi, lai bērniņu pieliktu pie krūts jau dzemdību zālē. Pirmajās divās dzīves stundās bērniņa zīšanas reflekss ir īpaši izteikts! Zīžot mazulis iegūst uzticību pasaulei – māmiņa joprojām ir te un rūpējas par mani.
Pieskārieni - kaut kas nebijis
Iekšā: Jau no 16. grūtniecības nedēļas bērniņam attīstās tauste: viņš jūt, kad maziņās rociņas un kājiņas pieskaras augļa pūslim. No 20.nedēļas mazais bieži liek rociņas pie vaigiem un mutītes. Tas kairina nervu galus un sagatavo zīšanai. Tomēr, kaut arī mazulis māmiņas vēderā ir ļoti cieši ar viņu saistīts, viņš nezina, kā tas ir – saņemt pieskārienus no ārienes.
Ārā: Tas ir neaizmirstams moments – māmiņa noglāsta savu mazulīti pašu pirmo reizi. Pirmo pieskārienu sajūtu viņa nekad neaizmirsīs. Daudzas vecmātes un ārsti mūsdienās ir pārliecināti, ka arī bērniņš atceras šo pirmo pieskārienu. Tieši tādēļ tik svarīgi ir pēc dzimšanas uzreiz atdot bērniņu māmiņai samīļošanai. Visas medicīniskās manipulācijas var nedaudz pagaidīt! Mazulītim ir jāpierod pie māmiņas neaizmirstamajiem glāstiem!
Elpošana automātiskas skābekļa padeves vietā
Iekšā: Nabassaite ne tikai nodrošina bērniņu ar skābekli, bet arī ar barības vielām. Mazulis nezina, kā ir, ja skābekļa pietrūkst (normālā situācijā). Bēbīša asinis mammas puncī ir vienmērīgi bagātinātas ar skābekli. Asinsrite vēl darbojas apgrieztā veidā – ar skābekli bagātās asinis no nabassaites plūst uz sirdi un tālāk tiek pumpētas pa bērniņa ķermeni, tad tās atgriežas atpakaļ pie mammas un "uzpildās" ar skābekli.
Ārā: Jau tad, kad ir piedzimusi galviņa, mutīte un deguntiņš ir atbrīvojušies un mazulis pirmo reizi ievelk gaisu. Šajā mirklī mainās viņa asinsrites būtība – plaušas atveras un no šī brīža sāk nogādāt skābekli asinīs. Regulāra elpošana ir māksla, ko bērniņam vēl ir jāapgūst. Īpaši miedziņā bērns elpo sekli un tad atkal kārtīgi ievelk elpu, kad skābeklis sāk kļūt pārāk maz.
Plaša telpa sargājošas šaurības vietā
Iekšā: Kājiņas ir pievilktas pie ķermeņa, bet galviņa ietilpusi iegurnī – pēdējās grūtniecības nedēļās mazulītis tikpat kā nespēj pakustēties. Mazulis sēž kā cālītis olā. Vēderā viņš ir pasargāts, patīkamā šaurībā, kas sniedz jauku ķermenisku kontaktu ar māmiņu.
Ārā: Piedzimstot, bērniņam pēkšņi apkārt ir bezgala daudz telpas. Viņš izpleš rociņas un nekur nepieskaras. Viņš izstiepj kājiņas un nekur nevar atsperties. Pāri galviņai plešas tukša telpa. Jauniegūtā brīvība ir mulsinoša. Tādēļ bērniņš vislabāk nomierinās, kad viņu stingri tur rokās. Tāpat mazulim patīk, kad viņam uz galviņas ir cepurīte - ne tikai dēļ siltuma, bet arī dēļ tā, ka cepurīte ir sava veida „pieturas punkts”. Daudziem bērniņiem šī stabilitātes, atbalsta punkta tik ļoti pietrūkst, ka viņi ar galviņu cenšas atspiesties pret gultiņas redelēm vai ratiņu malu, lai atkal iegūtu tās pašas sajūtas, kas bija galviņai spiežoties pret mammas iegurni.
