Topošā mamma sabiedriskajā transportā

Atceros kādu gadījumu no pirmās grūtniecības. Bija atlikušas vien dažas dienas pirms manas došanās dekrētā, kad vakarā no darba mājās braucu ar sabiedrisko transportu. Protams, stāvēju, pieķērusies stangai, jo visi izlikās mani neredzam. Kādā brīdī krievu valodā runājoša sieviete, kura bija tikko iekāpusi transportā, pienāca pie manis un izbrīnīta pajautāja: „Bet jūs taču esat stāvoklī!? Un neviens jūs nelaiž sēdēt?” Atteicu, ka lai jau sēž, es pastāvēšu. Kundze savā temperamentā pa visu transportu nobļāvās, kā citiem nav kauna, izlikties neredzam grūtnieci un nepiedāvāt viņai vietu.

Jāteic, ka pa šiem gadiem nekas daudz nav mainījies. No darba līdz mājām sabiedriskajā transportā man jābrauc aptuveni 30 minūtes un nereti praktiski visu ceļu nostāvu kājās, jo pārējie, ieraugot kādu ar lielāku vēderu, pēkšņi acis nenovēršot pieplok logam vai galvu nepacēluši cītīgi visu ceļu sāk glaudīt savus telefonus. Pavisam nesen vīram atstāstīju kādu tipisku gadījumu – ja transportā būs atlikusi tikai viena brīva sēdvieta un pieturā iekāps gan sirmmāmiņa, gan grūtniece, kura no viņām apsēdīsies? Neuzminējāt! Apsēdīsies vecis ap 30 – 40 gadiem, kurš arī būs iekāpis šajā pieturā.

Laikam neesmu no tām, kuras ies un karos par sēdvietu sabiedriskajā transportā, tāpēc mīļā miera labad ceļu līdz mājām pastāvu kājās. Un taisnība ir vien manam vīram, kurš saka, ka tad, ja pati neiesi, nebāzīsi acīs citiem savu vēderu un neteiksi, lai palaiž apsēsties, neviens arī nelaidīs.

Te uzreiz prātā nāk kāda šovasar piedzīvota situācija Eiropas dienvidzemē. No vienas pilsētas uz otru devāmies ar sabiedrisko transportu, kurš, atbraucot līdz mūsu pieturai, bija pamatīgi pārblīvēts ar cilvēkiem. Taču, tiklīdz tajā iekāpu, kājās uzreiz piecēlās kungs, kurš sēdēja vietā, kurā uzlīmēta zīmīte, ka vieta paredzēta māmiņām un pensionāriem, un aicināja apsēsties. Un tas viss notika bez nekādas aicināšanas, vien pēc cilvēka paša gribas.

Iespējams, mums līdz tādam līmenim vēl augt un augt, jo grūtnieces bieži vien transportā pat tiek uztvertas kā traucēkļi, jo cik gan nav dzirdēti gadījumi, kad kundzītes bļauj uz māmiņām, kuras atļāvušās transportā pārvietoties ar ratiņiem, ka viņām jāiet ar kājām vai jābrauc ar savu mašīnu, nav ko te aizņemt vietu sabiedriskajā transportā.

Kāda ir jūsu pieredze sabiedriskajā transportā? Vai pašas cenšaties izkarot sev vietu vai arī līdzcilvēki, ieraugot Tevi ar lielu vēderu, paši piedāvā apsēsties?