26.04 10:00-14:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 2
Atceros kādu gadījumu no pirmās grūtniecības. Bija atlikušas vien dažas dienas pirms manas došanās dekrētā, kad vakarā no darba mājās braucu ar sabiedrisko transportu. Protams, stāvēju, pieķērusies stangai, jo visi izlikās mani neredzam. Kādā brīdī krievu valodā runājoša sieviete, kura bija tikko iekāpusi transportā, pienāca pie manis un izbrīnīta pajautāja: „Bet jūs taču esat stāvoklī!? Un neviens jūs nelaiž sēdēt?” Atteicu, ka lai jau sēž, es pastāvēšu. Kundze savā temperamentā pa visu transportu nobļāvās, kā citiem nav kauna, izlikties neredzam grūtnieci un nepiedāvāt viņai vietu.
Jāteic, ka pa šiem gadiem nekas daudz nav mainījies. No darba līdz mājām sabiedriskajā transportā man jābrauc aptuveni 30 minūtes un nereti praktiski visu ceļu nostāvu kājās, jo pārējie, ieraugot kādu ar lielāku vēderu, pēkšņi acis nenovēršot pieplok logam vai galvu nepacēluši cītīgi visu ceļu sāk glaudīt savus telefonus. Pavisam nesen vīram atstāstīju kādu tipisku gadījumu – ja transportā būs atlikusi tikai viena brīva sēdvieta un pieturā iekāps gan sirmmāmiņa, gan grūtniece, kura no viņām apsēdīsies? Neuzminējāt! Apsēdīsies vecis ap 30 – 40 gadiem, kurš arī būs iekāpis šajā pieturā.
Laikam neesmu no tām, kuras ies un karos par sēdvietu sabiedriskajā transportā, tāpēc mīļā miera labad ceļu līdz mājām pastāvu kājās. Un taisnība ir vien manam vīram, kurš saka, ka tad, ja pati neiesi, nebāzīsi acīs citiem savu vēderu un neteiksi, lai palaiž apsēsties, neviens arī nelaidīs.
Te uzreiz prātā nāk kāda šovasar piedzīvota situācija Eiropas dienvidzemē. No vienas pilsētas uz otru devāmies ar sabiedrisko transportu, kurš, atbraucot līdz mūsu pieturai, bija pamatīgi pārblīvēts ar cilvēkiem. Taču, tiklīdz tajā iekāpu, kājās uzreiz piecēlās kungs, kurš sēdēja vietā, kurā uzlīmēta zīmīte, ka vieta paredzēta māmiņām un pensionāriem, un aicināja apsēsties. Un tas viss notika bez nekādas aicināšanas, vien pēc cilvēka paša gribas.
Iespējams, mums līdz tādam līmenim vēl augt un augt, jo grūtnieces bieži vien transportā pat tiek uztvertas kā traucēkļi, jo cik gan nav dzirdēti gadījumi, kad kundzītes bļauj uz māmiņām, kuras atļāvušās transportā pārvietoties ar ratiņiem, ka viņām jāiet ar kājām vai jābrauc ar savu mašīnu, nav ko te aizņemt vietu sabiedriskajā transportā.
Kāda ir jūsu pieredze sabiedriskajā transportā? Vai pašas cenšaties izkarot sev vietu vai arī līdzcilvēki, ieraugot Tevi ar lielu vēderu, paši piedāvā apsēsties?
He he, forši par to jauno vīrieti-varoni😀
Šis ir temats par kuru var "cepties" bezgalīgi. Diemžēl ir sabiedrības daļa,kuru nevaram izmainīt, bet ir viena, ko varam...mūsu bērni.
Īpaši tagad, skolas laikā transports pilns ar skolas vecuma bērniem un arī tie ar īpašu pieklājību neizceļas. Nav runa par mazajiem, kam skolas somas smagākas par pašu ,bet padsmitgadnieki-gan puiši gan meitenes, ne prātā neienāks iedot vietu pat kādai galīgi vecai tantiņai, par grūtniecēm nemaz nerunājot...paprasīsi, dabūsi vēl "trīsstāvīgus" mūsdienu slenga epitetus par sevi dzirdēt.
Tas nu lūk ir mūsu pašu mammu(un tētu) pienākums, savus bērnus pieklājīgus audzināt.
Kad gaidīju pirmo, tad dzīvoju Rīgā, protams, ka visiem, kungiem īpaši parasti iemetās kakla krika virzienā uz logu, ja salonā parādās grūtniece, tas ir fakts.
Nu man ir divi stāsti, par Rīgas sabiedrisko un mani, grūtnieci.
1. Tad vēl 14. trolejbuss stājās pie katedrāles, pēcpusdiena, braucēju daudz, iekāpju, saprotu, ka līdz Mēžciemam, varu stāvēt kājās, bet tad, redzu, ka kāds gados jauns vīrietis māj man ar roku, viņš nostājies pie vienvietīgaš vietas, tā , lai neviens netiek klāt un aicina mani, lai eju apsēsties, , nu es stūrējos uz to vietu, bet tad viena duņka, arī sadomājās, ka varētu tur apsēsties - jaunais cilvēks fiksi apsēdās tajā vietā ko sargāja un sagaidīja mani... nu tas bija gan forši, kad smieklīgi.
2. stāsts ir pavisam īss -trolejbusa vadītājs piecēla vienu jaunekli no vietas un apsēdināja mani. Jauneklis bija neapmierināts, vadītājs piedraudēja pavisam izmest no trolejbusa, ja daudz leksies.
Pieredze dalās, kad biju gaidibas ar abiem berniem, bija patikami kad palaiz apsesties, bet budama ar berniem un ratiem diezgan bēdiga situācija, braucot ar ratiem redzami diezgan naidīgi cilvēku skatieni, kā arī ir bijis reizes noklausīties runas, ka ar bernu ratiņiem ir jastaiga kajam nevis ar sabiedrisko transportu aizņemot vietu, ka ari bieži vien nācās celt ratus pašai autobusos kuros pakapieni, no cilvēkiem nekada atsauciba. Kā arī pēdējā laikā sanak braukat ar autobusu vadajot puiku uz masāžām, lielakoties atrodas kāda vieta, bet ir bijis ka visi sēž un pat nepiedava apsesties, redzot ka berns niķojas, kam gan domatas uzlimes, kur vecakiem ar berniem, un kad jabrauc ar ratiem un 3gadnieku reizē, tad vispar nav ko runat! Kopumā pieredze ļoti negatīva un no cilvekiem nekada palidziba, nerunajot tikai par sabiedrisko, ikdiena nakas nesat ratus no/uz 5stavu un tiešām gaužām smaga situacija, ka iet vīri ka ozoli un pat nepiedava palīdzēt. Isti nezinu kur tas viss slepjas vai isti audzinati nav grūti teikt tiešām!
Pieredze dranķīga. Kad gaidīju meitu, dzīvojām Rīgā, man katru vakaru bija lekcijas, attiecīgi sabiedriskais transports bija ikdiena. Visu 9 mēnešu laikā mani palaida apsēsties veselas 2 reizes 😃 Protams, sievietes. Jāpiebilst, ka braucu populārājā 6. tramvajā, kas pirms 18. 00 bija pārbāzts. Kad gaidīju puiku, biju jau Jelgavā un te sabiedriskais nav tik pārbāzts, lai nebūtu kur apsēsties, kā arī daudz staigāju ar kājām - vedot meitu ratos. Man arī ir ar ko salīdzināt - Sankt-Pēterburgas metro vīrieši mani laida apsēsties vienkārši tāpat - pietika ar 3 maisiem rokās. Arī māmiņas ar bērniem un pensionāres tur tiek laistas sēdēt bez prasīšanas.
Gaidiju 3atvasiti. Puncis nu loti manams,jo 8menesis gaja. Riga tramvaja iekapu ar vel 2berniem. Kuram tani lsika bija 1.3 un 5g . Vecs pensionars palaidasexet. Jaunie pat nepiedavaja. Bija neerti sesties veca vecuka vieta jo pats ar kuju bija. Bet nu mierinajums bijA ka nakama pietura kapa lauka vecuks
Musu sabiedribai ir vel kur augt saja jautajuma.
Ar sabiedrisko braucu reti (reizi nedēļā turp - atpakaļ). Varbūt tādēļ nav bijusi plaša pieredze, lai arī tajās retajās reizēs tā ir bijusi necerēti pozitīva. 28.nedēļā braucu ar Rīgas mikriņu. Visas vietas aizņemtas. Domāju pastāvēšu kājās (gan jau 20 minūtes varu arī pastāvēt). Te pēkšņi viena sieviete pieleca kājās un krievu valodā kaut ko teica (nezinu ko, jo to vispār neprotu) un mahājās, ka varot iet sēdēt. Kopš tās reizes pagājuši apmēram 2 mēneši. Tikai vienu reizi esmu 5 minūtes pastāvējusi (vienīgā vieta bija blakus cilvēkam, kas klepoja, šķaudīja un loģiski domājot brauca pie ārsta - domāju, nevajag sevi lieki apdraudēt, varu arī pastāvēt).
Es pilnīgi noteikti nevienam neprasu palaist apsēsties, lai arī cik grūti būtu nostāvēt. Esmu latviete parastā un negribu no kāda neapmierināta pasažiera atrauties. Cilvēki ir dažādi. Bet piekrītu, ka nesaprot, ne tikai pieklājības, bet arī likuma normas. Piemēram, smēķēt publiskā vietā, manuprāt, ir nepieņemami. Pati pirms 2 gadiem smēķēju, bet kaut kā vienmēr varēju nolīst kaut kur maliņā un nepūst dūmus virsū, ieraugot topošās/jaunās māmiņas smēķi nomest varēju. Šobrīd redzu, ka citiem šāda rīcība laikam pat nav saprotama. Vienreiz mans vīrs (kopā gājām ārā no Alfas) priekšā ejošajam vīrietim teica, lai paiet maliņā vai nesmēķē. Jāsaka godīgi, kopš tās reizes nevienam vairs par smēķēšanu neaizrādu. Kā vispār viņš iedomājoties, kur tad lai tas vīrietis smēķējot. Un tad tas vīrietis (pat diezgan pieklājīgi ģērbts) sāka nākt virsū. Tad nu man un vīram nācās skaidrot un īpaši norādīt, ka esmu stāvoklī (30.nedēļa - puncis skaidri redzams). Tas mūs laikam drusku paglāba. Vīrietis tikai atrūca, ka ja nepatīkot, varot iet citur.
10 metru zīmes vispār netiek ievērotas.
Es saprotu tiesības smēķēt un maksāt valstij akcīzes nodokli, bet man un vēl daudziem citiem arī ir tiesības - tiesības elpot gaisu bez nikotīna.
Man arī no darba līdz mājām bija jābrauc aptuveni pusstunda. Vienmēr kā iekāpu, tieši tāda pati situācija, kā rakstā. Visi pēkšņi aizgriežas vai izliekas mani neredzam. Piekrītu raksta autorei, neesmu no tām, kas karo. Ja palika slikti, izkāpu un gāju ar kājām. Pastaiga un nereti pat ātrāk tiku uz priekšu kā transports, jo sastrēgumi. Uz darbu tikt gan problēmu nebija. Iekāpu galapunktā un visu ceļu sēdēju kā kūka. 😃 Dažreiz sanāca pakašķēties ar kādu kundzīti. Es esot bezkauņa, jo nepalaižot apsēsties. Bet es esmu no ģībējām, ja transportā paliek par siltu un parādās bezgaiss. Tāpēc nejutos necik vainīga, ka rūpējos par savu un mazuļa veselību sēžot un nekustoties no vietas.
nu bet kas tas ir - skaļi apgalvot "nekas, es pastāvēšu", bet klusībā cepties??
Ja es nevarēju nostāvēt, es laipni palūdzu kādam, vai nevar palaist. NEKAD netika atteikts. Jo cilvēki var nepamanīt, varbūt kādreiz kļūdījušies un vietu piedāvājuši, hm, apaļīgākai dāmai, kas tikai izskatījās pēc grūtnieces. Vai varbūt sēž uz domā "ai, kā nu es tā sev lieku uzmanību pievērsīšu", kamēr Tu stāvi, mokies un domā to pašu 😃
Es jau par to pašu. Ja dikti vajag, tad ir jālūdz😀 Un piktojusies tiešām nekad neesmu. Neesmu burkšķošā vecene, kuras patiešām krīt uz nerviem un kurām principa pēc negribas ne vietu dot, ne palaist pa priekšu, ne ko citu. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka aprunājoties un uzsmaidot var panākt daudz vairāk, kā vienkārši burkšķot un neiecietīgi grūstoties
nē takš, pozitīvā ir daudz, ļoti daudz, tik parasti atceras to sliktāko😀
Jā un nē.
Ja ir nepieciešams apsēsties un brīvu vietu nav, tad ir jāpalūdz, nevis jāgaida un jāpiktojas.
Bez tam izpratnes par to, kam tad vairāk pienākas, ir ļoti dažādas. Kamēr bērnu pašiem nav - bļauj par to, ka 4-5 gadnieki ir lieli un nafig šiem sab.tr. sēdēt. ...
Un vispār es biju tā grūtniece, kurai nebija grūti nostāvēt. Tāpēc nekad neiespringu uz to, laiž vai nelaiž sēdēt. Iespējams, ja būtu slikti, grūti, smagi, pati arī mīļi palūgtu. Uzsvars uz mīļi, jo nekad nevajag pieprasīt, ka kaut kas pienākas. Tas arī izmāca tos cilvēkus nākamreiz padomāt, pirms nepiecelties😀
Kad biju stavokli daudz braucu ar sabiedrisko transportu, bet nekad nesanaca saskarties ar tadu vienaldzibu. bija pat reizes kad atsakoties no sedvietas dabuju klausities parmetumus,jo man tacu ar punci stavet gruti (reizem izvelejos nesedet, jo stavet nez kapec pasai likas ertak)
Sobrid reizem sanak parvietoties ar sabiedrisko un nemot lidzi savus dvinus, aiznemu diezgan daudz vietaz. Un ari sobrid nekad neesmu saskarusies ar kaut kadiem parmetumumiem tikai smaidiem un ljoti lielu atsauksmi
Bet varbut es esmu viena no retajam ar tik pozitivu pieredzi
Bet es jau nesaku, ka visiem jālaiž. Protams, ka nekad nevar zināt, vai cilvēks vesels vai kas ra viņu. Tāpēc saku, ka katram pašam jāzina, kad un kam jādod vieta.
Un kā tu zini, ka tas cilvēks, no skata smuka un sapucēta sieviete pašā spēka briedumā, kura sēž invalīdiem paredzētā vietā, piemēram, tiešām nav invalīde ar veselības problēmām? Kā?
Viņai varbūt vēl grūtāk nostāvēt kā grūtniecei !
Savās abās grūtniecībās daudz braukāju ar sabiedrisko transportu un laikam izskatījos tik nevarīga, ka gandrīz vienmēr mani palaida apsēsties. Bet es arī nesaprotu, kāpēc nevar palūgt palaist apsēsties, bet gaida, kad citi vēlmes no acīm nolasīs! (šo vēlmi, lai citi nolasa no acīm mūsu vēlmes, latviešu sievietēs vajadzētu izskaust arī attiecībā uz mīļotajiem vīriešiem).
Arī ārvalstīs, tepat eiropas vidienē, piemēram, nebūt nav tā, ka ieraugot grūtnieci, viņai piedāvās vietu. Nevajag idealizēt.
Ok, nesapratu😀
Es sēdēšanu invalīdu, māmiņu ar maziem bērniem, vecu cilvēku vietās varētu salīdzināt ar invalīdu auto stāvvietām. Nedrīkst un viss. Un ja reiz esi apsēdies, bet autobusā iekāpj kāds no attiecīgās grupas, zini, ka jāpieceļas!