SABĪNES BLOGS: Kad grūtniecība vairs nav prieks

Sveikas, dārgās māmiņas! Manai punča iemītniecei ir jau 37 nedēļas, un tas nozīmē,  - ja viņa nāks tagad pasaulē, grūtniecība ir iznēsāta. Grūtniecības kalendārs vēsta, ka tikai 5% sieviešu, kas dzemdē atkārtoti, nostaigā līdz noteiktā laika beigām.

Godīgi sakot, es ļoti šaubos, ka dzemdēšu pirms laika, lai gan ļoti, ļoti to gribu. Sācies ir tas, no kā es baidījos un visādi izvairījos - pirmsdzemdību depresija.

Mana grūtniecība vairs galīgi mani neiedvesmo. Mans mega plāns attiecībā uz aizpildīto grafiku, nekādi nepalīdz, es burkšķu, ja man kaut kur jābrauc, un burkšķu, ja man jāpaliek mājās. Kaut kā nekas vairs nesagādā prieku.

Esmu pārvērtusies par ļauju, pretīgu, riebīgu pūsli uz kājām un to vien daru kā izgāžu dusmas uz tuvinikiem, un pēc tam sēžu un raudu stūrītī, jo kas es gan par māti tādu..

Nabaga Maksītim tiek vairāk par visiem, un es pēc tam cīnos ar vainas sajūtu, mani moka skumjas par to, vai vispār esmu mātes lomas cienīga. Vainas jūtu pastiprina pedagoga zīmogs, tas, ka esi bērniem paraugs, mani izcilnieces kompleksi un pazeminātais pašvērtējums. Laikam uz grūtniecības fona visi tarakāni lien ārā un sāk savu uzvaras dejas gājienu. Un man gribas paslēpties zem segas no visas pasaules - manis nav, esmu mājiņā.

Foto: Tara Bergmane

Dzemdības jau drīz būs klāt, līdz noteiktajam laikam vien 3 nedēļas jāgaida, vai esmu gatava? Gatava. Soma salikta, emocionālās sagatavotības un fiziskās sagatavotības kursi izieti.t

Vēl pirms nedēļas es visiem teicu, ka gaidu dzemdības bez bailēm, ar ziņkārību. Man vienkārši interesē, kā tās šoreiz noritēs, un vai iegūtās zināšanas palīdzēs dzemdēt mierīgāk, apzinātāk. Bet tagad kaut kas atkal manī noticis, droši vien - nogurums no grūtniecības. Man ir jau vienalga, es pārstāju par to domāt un grozīt scenāriju galvā.

Atvainojos par to, ka apsolīju, bet tā arī neesmu ielikusi blogu un online konferenci par dzemdībām. Man vienkārši nav iedvesmas, un rakstīt tāpēc, ka tas būtu jāraksta, es nespēju, tad arī jūs justu atšķirību un nekāds pozitīvais piemērs man nesanāktu. Viss būs.. Es ceru, ka drīzumā mana apātija pāries un atvērsies otrā elpa, un varēšu darīt visu, ko esmu iecerējusi.

Lūk, tāds skumjš šodien man sanācis blogs, un steidzu to pabeigt. Un vispār, nav ko nomocīt citas topošās māmiņas ar negatīvām domām. Viss pāries, tas ir tikai uz laiciņu, es atgriezīšos, kad jutīšu dzirksti, kas vienmēr likusi man rakstīt iedvesmojošus blogus.

Un jūs neskumstiet, pasmaidiet jaunajai dienai. Lai tā jums nes tikai prieku!

Jūsu Sabīne un Punča iemītniece