Kā man gāja septītajās dzemdībās

Laikam ar padalīšos, kā man gāja 7 dzemdībās. Visu grūtniecibas laiku ļoti baidījos no dzemdībām, no sāpēm, no tā kā nespēšu tās sāpes izelpot, tādejādi nodarot pāri savam mazulītim, tāpec biju nolēmusi taisīt ķeizaru.

Es pat teiktu, ka biju noskaņojusies tikai un vienīgi uz ķeizaru, citu domu pat nepieļāvu. Taču, tad pienāca 06.11.2013. Jau pāris dienas pirms tam jutos ļoti labi, nekas man vairs nesāpēja, pat likās, ka mazais ar tāds mierīgāks ir palicis.

Pa dienu nekas neliecināja, ka kaut kas varētu notikt līdz plkst. 21.50 (šeit nu gan jāpiemin, ka pa dienu bij viens spēcīgs emocionāls pārdzīvojums). Tā kā jutos ļoti sagurusi, miegs nāca salīdzinoši ātri gāju gulēt, pamodos no tādas trauksmes sajūtas, vēl pie sevis nodomāju nez cik pulkstenis un tad pēkšņi ar lielu spiedienu jūtu, ka no manis izšļācas ūdeņi (tiešam tie bija ļoti daudz, nāca ar lielu švunku laukā, domāju, ka tā parasti notiek tikai filmās, bet tagad sapratu, ka tomēr dzīve arī tā var gadīties). Pirmā doma bij ko nu darīt? Vai varu celties vai kā?

Jo kaut kur biju lasījusi, ka, ja strauji noiet ūdeņi, tad nevar uzreiz celties. Labi, ka pie gultas bija man nolikts mobilais telefons, zvanu vīram (man emocijas bij tik augstu jau sakāpinātas, ka sāku raudāt), jautāju ko darīt? Viņš saka, lai saucu ātros, bet nē, es negribu braukt ar svešiem cilvēkiem (šajā brīdī sapratu, ka tas mani vēl vairāk uzdzītu stresu), gribu vīru sev blakus, izlūdzos, lai viņš met darbu pie malas un brauc man pakaļ.Sarunāts! Viņš izvedīs pēdējo klientu un tad brauks pie manis. Tikmēr man esot jāsataisās.

Bet tajā laikā es vairs nesaprotu kas man jādara, vislaik ūdeņi tik tek un tek, uzvelku pamperbikses, lai vairs neapludinātu grīdu, skraidu uz wc ik pēc pāris minūtēm. Galvā apjukums, neko vairs nesaprotu, tik viena domā "Mazais, tu par ātru prasies laukā, kas tagad notiks ar tevi!". Sāpes nekādas, es pat nezinu cik ilgi pagāja laiks, bet tad atskan zvans pie durvīm.

Urrrā, vīrs ir klāt! Ieraugot mani, viņš tik norūc, kāpec neesi vēl sataisījusies, es saku, ka man nav nekādu sāpju (jo, kad pirmajās dzemdībās nogāja ūdeņi, aizbraucu uz dznamu, mani tur nolamāja kāpec braucu, ja nav regulāru sāpju, jo ūdens noiešana vēl neskaitās dzemdību sākums). Gribu ieiet dušā, vīrs tik satraucies, ka dzemdības varbūt ļoti straujas un, ka mazais var mājās piedzimt.

Nu bet kā tad tas ir iespējams, ja sāpju nav. Ok, ieeju ātri dušā, sakopjos un tad saģērbjos. Izejam laukā no dzīvokļa, ļoti grūti ir nokāpt pa trepēm, tāda smaga spiedoša sajūta uz lejasdaļu. Braucam uz dzemdību namu (mašīnā klusums). Esam piebraukuši pie dznama un tad sajūtu lielu sāpi, nevaru no mašīnas uzreiz izkāpt, saku vīram, lai pagaida, kamēr pārelpoj sāpi. Sāpe pārgāja. Esam uzņemšanas nodaļā. Pienāk laipna māsiņa un jautā kas par lietu, es saku, ka man nogāja ūdeņi, viņa smaidot saka, nu tas jau labi, drīz satiksies ar mazulīti, bet, tad seko mans teikums, bet mums tik 34 nedēļa.

Māsiņai smaids no sejas pazūd. Uzreiz zvana dr, jo gribu mani sūtīt uz Stradiņiem, bet nu dr nolemj mani apskatīt, lai zinātu cik tālu esam un, ja nu gadījumā nekas vēl tā īsti nav sācies, tad jābrauc uz Stradiņiem. Kamēr gaidam dr lejā, palūdzu, lai vīrs mani pagaida, ja nu jābrauc, lai viņš var mani aizvest. Atnāk dr, saka, ka ies mani apskatīt. Pēc apskates tiek secināts, ka viss notiek ir vairāk kā 5cm atvērums.

Nekāda sūtīšanas prom nu jau vairs nesanāks, tiek formēti dokumenti, liek man pārģerbties. Viss nokārtots. Atvados no vīra. Galva dulla vēl joprojām, pirmo reiz mūža jūtos ļoti apjukusi un tāda kā flegma, kas nesaprot kas notiek. Ieved mani dzemdību palātā, atceros tik, ka viņa bij ļoti šaura (vēl pie sevis padomāju, nez , ja vīrs te būtu klāt, nebūtu kur apgrozīties viņam). Vecmāte jautā par sāpem, saku, ka tād nopietnu sāpju nav. Ok, viņa liek man aiziet uz wc pačurāt, nekas nenotiek, tik tas lielais spiediens, liekas, ka man tur leja baigais aizcietējums sākas. Liek man apgulties uz sāniem, uzliek tonīšus. Vecmāte tik nosaka, ka ja nu gadījumā kas, lai spiežu trauksmes pogu un saucu viņu, bet tā viņa vislaik mani monitora skatīšoties, ka dzemdības nebūs man ātrāk par 5-6 rītā. Liek man pagulēt, lai varu atpūsties. Viņa aiziet.

Vēl uzmetu acu skatienu uz pulksteni, tas rāda 23.45. Aizveru acis, domāju mazliet pagulēšu, bet...tad sākās...uznāk viena liela sāpe, pārelpoju, nepaiet ne pāris minūtes, ka uznāk otra sāpe (vēl stiprāka par pirmo), elpoju cītīgi, fūūūū sāpe ir galā, pie sevis nodomāju, ak, Dievs, ja man šītā būs jāmocās kāda 6h es to neizturēšu, gribu epidurālo, lai vai kas, un tad uznāk trešā sāpe...vairs nevaru izturēt, gribu vecmāti sev blakus, spiežu trauksmes signālu, vecmāte jautā kas notiek, es saku, man bērns dzimst (tajā laikā tieši sajutu, ka mazais slīd lejā pa dzemdību ceļiem), es tik dzirdu, ka pa gaiteni skrien divi cilvēki pie manis. Paldies Dievam vecmāte ir pie manis, man nevajdzēs vienai būt. Viņa mani mierina, saka lai es cītīgi elpoju tā, lai no viņas galvas nopūšu 100 svecītes, daru tā (vismaz cenšos, jo tajā brīdi ir plēsoša sajuta kājstarpē), bet tad dzirdu, ka vecmāte man bļauj, lai nespiežu bērnu laukā, bet es nespiežu, es elsu un pūšu, bet bērns pats slīd laukā...jūtu, ka galviņa jau ir puslīdz ārā, kad vecmāte atkal bļauj, lai nespiežu, citādi saplēsīšu sev dzemdes kaklu. Bet es taču nespiežu! Es tik elpoju un pēkšņi jūtu, ka man uzliek siltu, mazu kunkulīti man uz vēdera.

Artūriņ! Tu esi piedzimis! Pulkstenis ir 23:54. Man ir šoka stāvoklis, mazais bļauj pilnā kaklā, bet es to nedzirdu.

Vienīgais ko spēju pajautāt, vai viņš ir dzīvs?! Vecmāte saka, ka dabūšu pa ausīm, ja runāšu tādas muļķības, vai tad nedzirdu, ka bērns sparīgi raud. Un tad es paskatos uz mazo kunkulīti, uz mazo Artūru. Viņs ir zilgans, bet tiešām braši brēc, viņam ir gari pirkstiņi un ļoti gari nadziņi. Artūru paņem no manis, ieliek termo gultiņā. Tiek izsaukts neonatalogs. Artūru apskata.

Viņs braši brēc un izsaka protestus, ka tiek svērts un mērīts. Daktere uzslavē, ka neskatoties, ka par ātru dzimis Artūrs ir brangs puisis ar svaru 2.500g un 49cm garš. Un, tad tiek pieņemts lēmums, ka tomēr vajag mazliet palīdzēt mazajam ar skābekli un Artūru aizved uz intensīvo nodaļu. To redzot, man atkal sariešas asaras. Galvā tik doma, lai mazajam viss būtu labi, lai izķepurojas. Artūrs tiek aizvests. Vecmāte sāk pievērsties atkal man. Apskata visu, plīsumu nav, dzemdības vieglas un ļoti ātras. Tādas nu īsumā bij man 7tās dzemdības!