GAIDĪBAS. SAJŪTAS. PĀRDOMAS: Mums nav jātiek ar visu galā pašām, ir jāļauj sev palīdzēt!

Šīs man jau ir trešās gaidības. Pavisam negribot tomēr sanāk salīdzināt tās visas savā starpā. Tik ļoti dažādas tās ir. Atceros, ka aizdomas par pirmo grūtniecību man radās kādā rītā pamostoties ar notirpušām rokām, ko man guļot patika likt virs galvas. Nekad vairs nav nācies piedzīvot to tādā mērā.

Emocionāla jutība, straujas garastāvokļa maiņas un milzum liels nogurums, ko konstanti pavadīja miegainība, bija un ir izteiksmīgas manu grūtniecību pirmā trimestra pazīmes. Pārsteidzošā kārtā ar pirmo bērniņu nepiedzīvoju nekādu toksikozi, apetīte kopumā bija laba un sajūtas svētlaimīgas. To diemžēl nevaru teikt par otrajām un trešajām gaidībām. Tā kā pirmā piedzima meitiņa un gaidību procesa atšķirība bija tik liela, man prognozēja puiku. Pat atminos kā garāmgājējs vīrietis atļāvās nākt man klāt ar paziņojumu -Jums noteikti būs dēls, es zinu pēc vēdera formas. J Piedzima man skaista un veselīga meitenīte.

Otro gaidību toksikoze bija briesmīga- drudzis, biežas vemšanas, ēstgribas trūkums un nomāktība visu pirmo trīs mēnešu garumā. Dievs dod lai šādos brīžos līdzās ir iejūtīgi un saprotoši cilvēki. Tomēr uz pilnīgu empātiju no visiem cerēt ir lieki, vilšanās un ar to saistītas ciešanas ir garantētas. Trešās gaidībās par laimi bija mazliet vieglāk, bet bez grūtībām neiztiku.

Un tas liek aizdomāties, kas ir vai bija savādāk? Mēs varam pieņemt to, ka katras gaidības būs citādas un grūtumi ir normāla parādība, bet varam paskatīties dziļāk. Vai nav kādi zemūdens akmeņi, neatrisinātas un neizrunātas lietas, kas rada labvēlīgu augsni šīm nepatīkamajām sajūtām. Vai mēs spējam ļauties gaidību procesam vai tomēr no kaut kā baidāmies? Mūsu pārliecības, bailes, pieņēmumi un nesakārtotie jautājumi veido mūsu sajūtas. Drošības sajūta sievietei ir viena no svarīgākajām.

Ir labi, ja vecāki jau šūpulī ir ielikuši tādu drošības sajūtu, kas ļauj pasulē būt pašam par sevi un justies droši jebkuros stāvokļos un apstākļos. Ir labi, ja Tev līdzās ir cilvēki, kas spēj sniegt Tev šo sajūtu tieši tādā apmērā un veidā, kā Tev tas nepieciešams. Ir pavisam labi, ja esam to jau apguvušas un satrennējušas pašas līdz pilnīgai apzināšanai un brīvai pielietošanai jebkurā brīdī, bet… ne vienmēr tā ir un ne vienmēr mums tā izdodas.

Esmu piedzīvojusi pat histēriju, kas man ne tuvu nav raksturīgas. Pēc garas dienas svaigā gaisā man nācās sēsties pie mašīnas stūres un mērot ceļu mājup – aizmiglots skatiens, miegainība, nespēja sakopot domas un koncentrēties uz ceļa, izmisums netiekot ar situāciju galā un nesaņemot atbalstu. Līdz es noparkojos ceļa malā, izraudājos, mazliet atpūtos un pieveicu mājupceļu. Protams, ka saprātīgi būtu bijis atpūsties jau iepriekš vai mājupceļu risināt savādāk, bet es nekādi nespēju būt saprātīga vai loģiski domājoša tajā brīdī. Kāpēc? Es nezinu. Bet tajā brīdī nespēks bija tik liels, ka gribējās kā ezītim „iekrist meglā, lai upe mani nes“. 

Lai arī cik gaidības es piedzīvoju, katras nāk ar saviem pārsteigumiem un emocionālo jutības jaudu – atsedzot un atkailinot visas bažas un nedrošības.

Es ticu, ka vīrieši sniedz mums to, ko spēj, to kas viņiem ir, bet ne vienmēr tieši to, kas mums ir vajadzīgs. Mēs esam tik dažādi. Runāties, saprasties, meklēt risinājumus un ceļus kopā ir pats svarīgākais. Tomēr tieši citu sieviešu atbalsts gaidībās un pirmajos mazuļa dzīves gados būs noteicošais, lai izprastu sevi un notiekošo, lai nevainotu sevi un savu dzīvesbiedru, lai mainītos līdz ar jaunajiem apstākļiem. Lai katrai no mums izdodas atrast sev atbalstu. Atbalsts ir nepieciešams. Mums nav jātiek ar visu galā pašām, ir jāļauj sev palīdzēt, ir jāmeklē palīdzība un būs vieglāk – laimīga mamma, laimīga ģimene.