GAIDĪBAS. SAJŪTAS. PĀRDOMAS: Vai man dzemdībās sāpēs?

Es skaidri atceros savu pirmo dzemdību pieredzē lielas un spalgas sāpes, bet tās nebija kontrakciju sāpēs, kuras dziļi elpodama es kaut kā spēju pārdzīvot. Tās bija dakteres pieskārienu sāpes apskates procesā. Dzemdību process notika lēnām un lielās sāpes atnāca pēc veiktās stimulācijas. Man neko daudz neviens neskaidroja, es nejautāju, neko daudz par iespējamās iejaukšanās sekām nezināju, es biju ļoti nobijusies, jutos ļoti vientuļa un man gribējās no tā visa aizbēgt. Bailes bija tās, kas manas sāpes baroja. Kā to pavisam īsi noformulēja Diāna Zande (nodarbība Psiholoģiska sagatavošanās dzemdībām): Bailes izraisa saspringumu un saspringums dzemdībās rada lielākas sāpes. Tāds apburtais loks, par kuru es sāku nojaust tikai pēc notikušā, sāku aptvert tikai vairākus gadus pēc bērna dzimšanas un dziļi apzināties, tikai tagad, kad gatavojos sava trešā bērniņa dzimšanas dienai.

Šoreiz es izvēlos uzzināt un izprast, sagatavoties un nodrošināties. Es vēlos izjust un piedzīvot, nevis baidīties, saspringt un ciest. 

Eiropas sievietēm galvenais dzemdību sāpju iemesls ir bailes no dzemdībām. Kā sāpju pastiprinoši momenti ir arī nespēja atslābināties un pareizas elpošanas mākas trūkums. Tomēr galvenais dzemdību sāpju rašanās avots ir tieši bailes.[1]

Jautājums par sāpēm pie manis atnaca pēc kāda brīnišķīga dzemdību stāsta, kur trīs bērnu māmiņa dalīdamās savā citu cilvēku neietekmēto (unassisted home birth) dzemdību pieredzē, vārdu sāpes nepieminēja nemaz. Pēc viņas lekcijas, es atļāvos pārjautāt – vai tad patiešām nemaz nav sāpējis? Viņa atzina, ka nespēj tās saukt par sāpēm, jo tas ir bērniņa radīšanas process. Daba mūs ir apveltījusi ar šādu spēju. Ļaušanās un sadarbošanās ar kontrakciju viļņiem palīdz to izdzīvot ar baudu un pat ekstāzi. Tas kā mēs to izjūtam ir lielā mērā atkarīgs no mūsu pašu attieksmes.

Turpinot interesēties par šo jautājumu es uzgāju rakstu kkm.lv mājaslapā, ko noslēgumā esmu pievienojusi informācijas avotu sarakstā.

Izskatot fizioloģiskos procesus un reakcijas, izrādās, ka „vēdera dobumā esošo orgānu, tai skaitā dzemdes, sāpju receptori, ir specifiski un reaģē tikai uz viena veida sāpju kairinājumu – pārmērīgu sasprindzinājumu un audu plīsumiem. Saskaņā ar fizioloģijas likumu, struktūra vienmēr piemērojas funkcijai. [1]

Sāpju bioloģiskais mērķis ir aizsardzība, lai muskuļi aktivizētos, saspringums palielinātos un būtne spētu sevi aizsargāt. Sāpes ir cieši saistītas ar bailēm no kaitējuma. Lai kustība notiktu, nervu sistēma aktivizē impulsus, kas paaugstina muskuļu tonusu un bremzē visas iekšējo orgānu funkcijas, par cik iekšējie orgāni nespēlē lomu organisma aizsardzībai sakoncentrētajā milzīgajā fiziskajā sasprindzinājumā. Tādējādi briesmīgās sāpes dzemdību laikā, t.i., dzemdes saraušanos, kas tik ļoti baida sievietes, var izraisīt vienīgi sasprindzinājums, kas traucē dzemdei brīvi sarauties. Savukārt, cēlonis šādam sasprindzinājumam, kā mēs jau noskaidrojām, ir bailes. Izjūtas dzemdē ir atkarīgas no sievietes psihiskā stāvokļa. Rezultātā, baiļu jeb stresa gadījumā, dzemdību uztvere un gaita tiek traucēta tieši tāpat kā sāpju gadījumā.Bailes pirms dzemdībām ir iemesls, kāpēc rodas asas sāpes un dzemdību darbības traucējumi (diskoordinācija). Un ir pilnīgi nesvarīgi, vai to avots bija reāla vai iedomāta bīstamība. Saskaņā ar precīzāku tulkojumu, Dieva vārdi skanēs: „Vairodams Es vairošu tavas grūtības un tavu radību pūles – grūtā darbā tev būs bērnus dzemdēt”.[1]

Un es nespēju to izteikt un aprakstīt labāk. Tomēr mūs biedē un mēs baidāmies no dzemdībām kā nezināmā, no dzemdībām kā riskantā, kā sāpīgā un nezin kāda vēl. Kāpēc mūs nebiedē ar smagu darbu un gaidāmajām grūtībām? Kāpēc izceļ gaismā tos sliktos stāstus, tos sāpīgos un neizprastos... Tāpēc, ka nobijušos būtni ir vieglāk vadīt pa savam, virzīt tā kā ir ērti un izdevīgi. Iespējams izdevīgi, lai KĀDAM citam nav jābaidās. Tā būs labāk KĀDAM, bet vai Tev pašai? Ticiet man, tas spiediens un svešās bailes pār mums līst nemitīgi. Stress, satraukums palielinās, bailes pieaug un mēs paļaujamies, ka citi tad nu zinās vislabāk. Teorētiskās zināšanās viņi var balstīties, bet dzemdības ir mūsu ķermeniskā pieredze. Savu ķermeni sajust vari tikai Tu pati. Savu ķermeni pazīt, izskaidrot vari tikai Tu pati, bet tam ir jāgatavojas, sevi jāiepazīst un sev jāuzticas. Tā nu mums pašām ir jāaptver gaidāmais un tam rūpīgi jāgatavojas. Tas viss būs pa īstam un notiks tieši ar mums.

Kad mēs gatavojamies izaicinošam ceļojumam, svētceļojumam vai kāpšanai Nepālas kalnos, mēs rēķināmies ar grūtībām, bet nevis noskaņojamies un baidāmies par sāpēm. Mēs cenšamies sevi trennēt un sagatvot šim ceļojumam. Un nav tā, ka visas bailes atkāpsies pavisam, bet atgriežoties pie Diānas Zandes formulējam – trauksmes, tās ir risināmas, šķetināmas un analizējamas. Kā arī samērīgās devās tās mūs mobilizē rīkoties. Un jārīkojas ir pirms dzemdībām – gatavošanās process nav nogaidīšana, bet aktīva darīšana.

Arī sarunās ar dūlu Līgu Giniborgu mēs nonācām pie jautājuma par sāpēm bērniņa izstumšanas posmā. Kā tieši es izstumšu?: viņa man vaicāja. Kā tikšu galā ar sāpēm? Man sākumā iestājās apjukums, jo likās tik pašsaprotami atbildēt – es vienkārši stumšu. Es nebaidos. Tomēr tā drīzāk atkal bija mana reakcija uz vārdu „sāpes“  - īsa un izvairīga. Nevērībai šeit nav vietas. Jāpieņem, ka latviešu valodā nav pārāk plaša sinonīmu izvēle vārdam sāpes, kas var rasties lielās grūtbās.

Es sev atļāvos šos jautājumus pārformulēt – kā es spēšu pieņemt sajūtās pārsātinātos kontrakciju viļņus, kā es ar viņām sadarbošos, ko es tieši tajā brīdī darīšu? Un ja nu es tomēr jūtu ķermeniskās sāpes, kā es viņas atšķetināšu – rētas plīsums vai izstumšanas noslēguma fāze? Jo man nav bail no sāpēm, ja tām ir loģisks izskaidrojums un dabiskā procesa pamatojums, es tikšu galā. Bet man, protams, ir bail no plīsumiem, audu bojājumiem un to sekām. Šajā jautājumā man ļoti palīdzēja Dinas Ceples konsultācija – rētas plīsums ir kā asa naža grieziens, bet kontrakciju viļņi pavisam savādāki- tie pieaug savā intensitātē un jaudā pamazām, ļaujot ķermenim aprast un aptvert notiekošo.

Man tapa jauns, detalizēts dzemdību stāts un vēl zīmējums par bērniņa izstumšanas posmu. Es saņēmos un noskatījos arī vairākus dabisko dzemdību video ar skaistām beigām. Jāatzīst godīgi tas naturālisms mani sākumā šķebināja, bet redzot dzemdību procesa norisi laika izteiksmē, māmiņu sejās, viņas izdvestajās skaņās un pozās, es to pieņēmu un daudz labāk aptvēru gaidāmo radību darbu, grūtumu un brīnumu.

Es atļaušos noslēgumā vēl vienu citātu-

„Arī šodien dzemdības var būt saldas tām sievietēm, kuras ir spējīgas pārvarēt sabiedriskās domas inerci un radinieku spiedienu. Bet lai dabīgas bezsāpju dzemdības kļūtu par likumsakarīgu paradību, ir ļoti svarīgi mainīt sabiedrības viedokli, kas dzemdības pasniedz kā elles mokas. Un šeit nebūt ne pēdējo lomu spēlē pašu sieviešu un viņu tuvāko centieni saņemt par dzemdībām kompetentu informāciju, nevis pamatoties uz runām, baumām un minējumiem. Par savām dzemdībām atbildību uzņemieties pašas un sāciet tām gatavoties, tad atkāpsies jebkuras bailes un dzemdības būs saldas.[1]

Ņemsim spēku no zināšanām, no dabas, no savas dzimtas. Par mūsu sievišķīgajiem spēka resursiem notekti kādā no turpmākajiem bloga ierakstiem.

Lai Jums skaista diena, ieceres un to realizēšanās.

1] http://lv.kkm.lv/modules.php?name=Content&pa=showpage&pid=353

2] Līgas Giniborgas izdales materiāls

3] Diānas Zandes lekcija „Psiholoģiskā sagatavošanās dzemdībām“ Māmiņu klubā.

4] Dinas Ceples konsultācija „Stārķa Ligzdā“.