GAIDĪBAS. SAJŪTAS. PĀRDOMAS: Uzticies sev!

Uzsākot rakstīt blogu par savām gaidībām biju paredzējusi daudz un dažādas tēmas, ko plānoju izskatīt, bet kā saka “jo dziļāk mežā, jo vairāk koku“. Aizvien jauni jautājumi mani pašu pārsteidz vēl nesagatavotu un liek aizdomāties.

Vakardien man bija kārtējā ārsta vizīte ar nodotām analīzēm un USG. Es apzināti šoreiz biju izvēlējusies stāties uzskaitē pie citas ginekaloģes nekā iepriekš, jo visu vēlējos citādāk. Tas tā kā palīdzēja uzņemt jaunu kursu. Es vairs nevēlos ķeizaru, bet gan dabiskās dzemdības un cītīgi gatavojos tam ar lielu pārliecību, ka es to varu. Tomēr neskatoties uz ieteikumiem par dabiskām dzemdībām draudzīgu un atbalstošu dakteri, vakar saņēmu skepses devu, ka nu parasti pēc 2 ķeizariem seko ķeizars. Uz to brīdi es sajutos bezcerīgi. Apraudājos- kā, kāpēc, kamdēļ man tas „parasti“ jādzird? Jau pašā sākumā dakterei skaidrojot savu vēlmi un nodomu, es cerēju uz lielāku atbalstu un iedrošinājumu, bet nekā. Protams, viņi dara savu darbu. Bet kā to darīt, viņi izvēlas paši. Es pieņemu, ka tās ir gan izglītības, gan atalgojuma sistēmas iestrādnes, kas ietekmē ārtsu attieksmi un atdevi. Tā ir sistēma, kur ārstiem jāapkalpo daudz pacientu un vienkāršāk ir turēties pie „ierastā“ nevis katram meklēt savu īpašo vietu un diagnozi. Tas prasītu vairāk laika un resursu. Kā es saku savām klientēm, nevar gribēt individuāla šuvuma kleitu par Ķīnā ražota rūpnieciskā apģērba cenām. Bet attieksme pret savu darbu un saviem klientiem ir mūsu rokās.

Varam vēl izvēlēties privātās prakses ārstus, ilgi meklēt, lai atrastu savējo, kam uzticēties. Un pietiekami daudz maksāt, lai būtu drošas saņemt tādu attieksmi, kā mums šķiet esam pelnījušas. Bet kā rāda mana pieredze, ārsti ir un paliek ārsti ar sava aroda uzliktiem zīmogiem un viņu priekšā ir pacients, kurš, ja vēlas un spēj, VAR ietekmēt procesu.

Un te nu mēs nonākam pie paša galvenā šajā stāstā- pats svarīgākais mums ir ieklausīties sevī, savās sajūtās, meklēt un risināt pašai savu situāciju, rast pašai savu pārliecību, jo nevienam citam tava dzīve nerūp tā kā tev pašai. Gribi citu rezultātu, rīkojies citādi un strādā pie tā. Gribi citu attieksmi un lielāku atbalstu- meklē to. Šī ir mana dzīve un mans ķermenis, mana laime, ko es veidoju pati. Šī nu tagad man ir jauna pašizaugsmes joma, kur es mācos saglabāt sevi, aizstāvēt sevi un savu pārliecību un pasargāt – no pašas nezināšanās un tās izraisītām citu manipulācijām, no negācijām un svešām bailēm.

Es tagad jūtos lieliski, mazulītis pēc visiem parametriem tāpat, nav pamata domāt slimīgi un nevarīgi. Nav pamata veikt lieku reizi USG vai citādi ar pārbaudēm un ārsta vizītēm sevi un mazuli satraukt, biedēt un uzņemt kārtejo „skepses“ devu.

„Šādi“ pārbaudījumi tanī pat laikā mums liek vēl un vēlreiz atrast sevi un savu pārliecību. Ir tikai jāmaina ieradums, no uzklausīt-uzņemt visu uz uzklausīt- paņemt tikai to, kas man patiesi vajadzīgs. Neielaist sevī kaitīgo. Tas nav viegli. Esmu mācību procesā un cenšos neapstāties sevi žēlojot, bet meklēt un rast spēkus savu ceļu turpināt.

Vakardien es to atradu. Dienas noslēgumā es tiku svētīta, apmeklējot nodarbību – Dzemdības debesu atmosfērā, kur trīs bērnu māmiņa Inga dalījās savā skaistajā pieredzē. Trīs dzemdības mājās, no kurām pēdējās divas pilnīgā pašplūsmā un pilnīgā atdevē procesam Inga dzemdēja pati bez vecmātes klātbūtnes. Tik ļoti viņa juta sevi un savu bērniņu, izbaudīja radību procesu. Nevienā brīdī viņa nerunāja par sāpēm, bet skaisti dēvēja tos par dzemdību viļņiem. Par baudu, kas līdzinās orgasmam, radot jauno dzīvību. Par pilnīgu saskaņu ar sevi un bērniņu, par svētlaimi. Viņa sekoja savai pārliecībai, lai gan ārsti viņai nebūt nebija snieguši cerīgas prognozes pēc pirmās neveiksmīgās grūtniecības. Tieši tas lika viņai dzemdībām gatavoties pamatīgi studējot, apgūstot un iedziļinoties savas kā sievietes cēlākajā misijā. Iespējams, ka ne visām māmiņām gatavošās prasīs tik daudz pūļu, bet bez ievērības neatstājiet – tas ir svarīgākais jūsu bērnam – dzimšanas brīdis, pārējās dzimšanas dienas ir tikai atcere.

Es ar visu ķermeni izbaudīju Ingas pieredzes stāstus un centos saglabāt to katrā sava ķermeņa šūnā. Es gribu vēl un vēl dzirdēt, uzzināt šādus piemērus, lai stiprinātu savu pārliecību un paplašinātu zināšanas. Es apzinos, ka mans gadījums nav pats vienkāršākais, jo ķeizara operācijas ir bijušas, rētas palikušas, dažādās to nozīmēs. Bet tas arī nav nolemtības raksts, kam akli ticēt, ka cita ceļa nav. Izvēle ir vienmēr. Tā ir jāsaklausa sevī un jāuzticas tai. Mani tik ļoti dziļi uzrunāja un stiprināja Lindas Rozenbahas grāmata „Gaidības un radības ar prieku“, ka iesaku to visām māmiņām izlasīt gaidībās. Viens no maniem mīļākajiem citātiem ir:

“ Ja esi iznēsājusi mazuli, tas jau ir grandiozākais apliecinājums tam, ka Tu pati vari dzemdēt – Tev nevajag, lai Tevi kāds „dzemdinātu“. „

Uzticies sev.