Aktīvā gaidīšana – emocionālā un psiholoģiskā sagatavošanās dzemdībām

Man pamazām sāk likties, ka nekad agrāk neesmu dzīvojusi tik aktīvi apzinātu dzīvi, pavadot katru dienu ar tik skaidru mērķi un uzdevumu, sperot katru soli tik pārdomāti un izjusti. Tas ir kā staigāt ar plikām kājām pa garu zāli agrā rīta stundā vieglā miglā tītā. Mazliet taustoties, uzmanīgi liekot soli pa solim, sekojot citiem pa pēdām, kas garajā zālē tapat nav redzamas. Pēda jūt gan asus stiebrus, maigus jaunos dīgstus, gan rīta rasas atspirdzinājumu. Pašizaugsme ir patiesi baudpilna, tā bagātina un paplašina apvāršņus.

Kādā brīdī tā ir sevis lutināšana, atvēlēt laiku no ierastajām lietām nepierastajām – darbu vietā izvēloties lekcijas un nodarbības, pļāpāšanas vietā vērtīgu literatūru vai kvalitatīvas iedvesmojošas sarunas. Tas prasa lielāku sevis un sava laika apzināšanos. Man tagad jūtami ir spēku, enerģijas un radošu ideju pieplūdumi, gribas tik daudz ko izdarīt un tik daudz ko paspēt. Bet tieši īpašais stāvoklis aptur no rosības pašas rosības pēc, bet liek rūpīgāk saplānot, izvērtēt un izvēlēties.

Iepriekšējā bloga ierakstā es vairāk stāstīju par savām fiziskajamām aktivitātēm gaidību laikā, bet šoreiz vēlos pievērsties emocionālajam un psiholoģiskajam gatavošanās procesam, kas ir pat vēl svargāks.

Jau laicīga atbalsta personu meklēšana, tikšanās un savas situācijas, savu sajūtu nemitīga caurskatīšana, bez šaubām, ir gatavošanās process. Man tas norit ļoti aktīvi. Vispirms es meklēju jautājumus, ko uzdot sev un ko manā situācijā ir uzdevuši citi. Tad lūkojos pēc atbildēm. Pārsteidzošā kārtā es saņemu tās ar gūzmu, informācija man pieplūst aumaļām, bija tikai jādod signāls. Interesanti raksti, grāmatas un cilvēki gadās manā ceļā. Pie šāda liela informācijas apjoma brīžiem sāk likties, ka nu tu jau visu zini un esi sapratusi, bet tā ir ilūzija. Tāpēc vērtīgi ir uzzināt vēl kaut ko, paraudzīties uz lietām vēl no cita skatu punkta, ar cita acīm, zināšanām un pieredzi.

Mani iekšēji kaut kas pamudināja apmeklēt Diānas Zandes lekciju par psiholoģisko sagatavošanos dzemdībām Māmiņu klubā. Es biju lasījusi gan Diānas rakstus, publikācijas, dzirdējusi viņu Gaidību ceturtdienās t/c Domina, bet līdz šim nebiju izvēlējusies apmeklēt kādu grupas nodarbību. Viņa man noteikti simpatizē kā pasniedzēja ar savu jaudu un mērķtiecību. Tā nu es ar patiesi lielu interesi uzsūcu Diānas teikto. Viņa runāja skaidri un konstruktīvi, bez nekādas ezotērikas un liekas daiļrunības. Iespējams arī tāpēc, ka šī bija pāru nodarbība un gandrīz visām māmiņām līdzi bija vīri. Varēja just, kā Diānas pasniegšanas forma vīriešiem palīdz koncentrēties uz tematu, palīdz iesaistīties un justies līdzatbildīgiem. 

Jau pirmie Diānas Zandes vārdi atsedza būtību – „Sievietes un vīrieši, kuri izvēlas aktīvi darboties, jūt mazāk baiļu un spēj stiprināt sevi dzemdību procesam.“ 

Lai arī mazuli iznēsā māmiņa, to gaida arī tētis un visa ģimene. Lai arī mazuli dzemdēs māmiņa, viņa ir tikai viena pusīte mazuļa dzīvē, tētis par viņu gādās. Sagatavošanās procesā iesaistoties abām pusēm, pāra savienība stiprinās, izpratne par gaidāmo notikumu paplašinās un atbildība pieaug. Māmiņai tas ir ļoti svarīgi emocionāli, psiholoģiski un fiziski just sava vīra atbalstu. Un tas bija brīnišķīgi saņemt skaidrojumus un praktiskus vingrinājumus sev un vīra atbalsta izpausmēm no Diānas. Šie vingrinājumi, kā norādīja arī pati Diāna, noderēs ne tikai dzemdībās, bet dzīves ikdienas gaitās kopumā. Kā, piemēram, sākot ar trauksmes un baiļu izvērtēšanu skalā no 1-10, un meklējot risinājumus tās mazināt. Ļoti noderīgs šinī ziņā man bija „Kontroles modelis“, kurā katru sevi satraucošo jautājumu var analīzēt pēc principa  - vai un cik lielā mērā es varu šo situāciju ietekmēt? Jo mums ikdienā ir daudz un dažādu situāciju, kuras ietekmēt mēs fiziski un aktīvi nevaram, tas nav mūsu kompetencē vai mūsu spējās, bet kādas mēs varam ietekmēt daļēji, savukārt pār citām, rūpīgi iepazīstot un sagatavojoties – mēs varam būt noteicēji.

Viena no manām trauksmēm, kā man labpatīkas to saukt pēc Diānas Zandes parauga– vai mazulītis būs mierīgs un labi gulēs pa naktīm. Bezmiegs mani sagrauj ļoti ātri – atstājot iespaidu uz nervu sistēmu, savaldību, labsajūtu un līdz ar to ietekmējot visu ģimeni. Grāmata „Bērnu audzināšana franču gaumē“ jau deva vielu pārdomām šinī jautājumā, kāpēc vieni bērni guļ labāk par citiem. Un esmu nolēmusi pievērsties tam plašāk, jo mana pieredze ar abām meitenēm zīdaiņa vecumā bija gana smaga un ir jūtama vēl šobrīd. Lai uzzinātu arī speciālista viedokli par šo tēmu, nākamā mana iecerētā nodarbība būs pie Jura Sērmukša „Viss par mazuļa miegu no dzimšanas līdz gada vecumam“ 3.septembrī Māmiņu klubā. Tiekamies tur vai nākamajā bloga ierakstā par MIEGU!