Par lielāko bērnu veselību un drošību

Tikko bija tēma par bērnu drošību, ko viņiem vajadzētu nodrošināt vecākiem. Par mazajiem bērniņiem. Es vairāk runāšu par tiem bērniem, kas jau ir gana lieli, lai paši ietu uz skolu, būtu mājās vieni utt.-tātad par skolniekiem. Bet arī šajā gadījumā par bērnu drošību ir atbildīgi paši vecāki, jo tikai no viņiem ir atkarīgs tas, cik daudz  un par ko bērni tiek informēti. Protams, arī pašiem bērniem ir "lielas" galvas un viņi patiesi spēj izdomāt lietas, ka mati ceļas stāvus:)

Nesen biju atstājusi gandriz desmitgadnieku vienu, kamēr ar mazo māsu aizskrējām uz tirgu. Pa to laiku puika bija saplēsis vecā tipa termometru ar dzīvsudraba stabiņu. Labi, ka negadījums notika izlietnē, labi, ka viņš uzreiz termometru bija pacēlis uz augšu, ievietojis plastmasas glāzē un iznesis laukā, un uzlicis uz palodzes. Kad atgriezos, steidzu vākt dzīvsudrabu, kas tomēr bija iztecējis uz izlietnē stāvošā šķīvja, un ar steigu ietinu glāzi ar saplēsto termometru avīzē, un aiznesu uz atkritumiem. Kur citur to bija likt? Esmu lasījusi, ka tas daudzums, kas ir termometros, īpašus draudus veselibai nerada, bet tik un tā satraukusies biju. Taču sapratu, ka vismaz šajā ziņā puika bija rīkojies kaut cik prātīgi (ja nerunā, ka tas termometrs vispār bija ņemts!)

Taču vēl pavisam nesen bija gadījums, kad mans mazais pasaules pētnieks bija izdomājis, ka no veikalā pirktās paipalu oliņas varētu izšķilties putnēns. Tad nu plastmasas kastē tika ieliktas iepriekšējos gados savāktas dažādu putnu spalvas, kurās ieguldīja mazo olu. Bet! Kamēr es strādāju dārzā, kaste tika uzlikta zem ieslēgtas galda lampiņas, kuras spuldze tika pievilkta maksimāli klāt. Nezinu, kas mani dīdīja ieiet dēla istabā, taču tur sajutu vieglu deguma smaku. Lampiņa acīmredzot bija degusi pitiekoši ilgi, lai uzsildītu spalvas, kas bija jau tā sakarsušas... 

Šie abi pēdējā mēnesī notikušie gadījumi lika aizdomāties par to, cik daudz esmu veltījusi tam, lai bērnus izglītotu dažādos ar drošību saistītos jautājumos. It kā vienmēr esmu atgādinājusi dažādas lietas, bet acīmredzot viņi nedzird. Rīkojas pēc sava prāta, jo tā īsti neapjauš sekas. Tādēļ tikkko mums atkal bija audzināšanas stundas:)

Pārrunājām par uz ielām uzbrūkošiem vai vienkārši garām ejošiem suņiem bez saimniekiem. Ka nedrīkst tos glaudīt, nedrīkst sākt skriet vai kliegt. 

Par svešiniekiem. Ka svešinieks ir arī pie vārtiņiem stāvošs Latvenergo darbinieks vai pat policists,vai vismaz cilvēks, kurš saģērbies tā tērpā. Un ja bērns mājās ir viens, nedrīkst ielaist nevienu, neatkarīgi no viņa statusa! Esmu piedzīvojusi situāciju, kad abiem puikām, kad abi mājās bija vieni (it kā prātīgā vecumā 12 un 8), Latvenergo dāma izprasījās ielaist sevi, lai nolasītu skaitītāju. Absurd lūgums vispār, par ko vēlāk rakstīju sūdzību. Bet puikām taču biju teikusi, ka nekad, nevienu nelaist, bet, redz,ielaida, jo "tā takš vienkārši sieviete no Latvenergo". 

Runājām par dzērienu, ēdienu ņemšanu no svešiem vai it kā čomiem, ar ko spēlē, piemēram, futbolu. nedrīkst ņemt, jo Tu nekad nezini, kas ir iekšā tajā pudelē. Mans vecākais, kuram nu jau 14, pavisam vieglprātīgi var paņemt kaut ko mutē liekamu no otra, bet šis kā reiz ir vecums, kad narko tirgoņi meklē sev jaunus klientus.

Par iešanu līdzi svešiem jau sausa mute izrunāta. ļoti ceru, ka nekad nenoticēs stāstiņiem par slimu mammu vai kaķēniem kokā, vai vēl ko citu. Par to, ka ja kāds šķiet aizdomīgs, tad ir jālūdz palīdzība kādam uz ielas vai jāiet veikalā vai citā sabiedriskā vietā, nevis daudzdzīvokļu mājā. 

Par liftu lietošanu. ka drošāk ir kāpt pa kāpnēm-gan tāpēc, ka nezini, kas vēl brauks ar Tevi liftā, gan arī tā tehniskāā stāvokļa dēļ.

Runājām par elektrodrošību, par vadiem, kas sapinušies zem krēslu kājām, par to, ka, piemēram, putekļu sūcēja vadu no kontaktligzdas nevar izraut vienkārši aiz vada utt. 

Par apdegumiem. Kā pareizi rīkoties, ja, piemēram, sildot mammas atstātās pusdienas, piedur plaukstu pannai. Kā un cik ilgi cietušo vietu atvēsināt?

Kā lietot plīti pareizi? Vispār cenšos atstāt ēdienu, kas nav jāsilda vai arī lieku tad gan pirms, gan pēc darba ar gāzes plīti zvanīt man un informēt par situāciju. Jo viņi aizmirst, ka ir ieslēguši plīti un aizgājuši uz istabu skatīties tv. Labi, ka man nav tādu riņķu, kurus atverot, nekontrolēti var izplūst gāze, jo man tā nāk laukā tikai tad, kad slēdzis ir gan nospiests, gan pagriezts vienlaicīgi.

Runājām par drošību uz ielas, ieskaitot luksofora gaismu ievērošanu, ielas šķēršošanu neatļautā vietā, drošu iekāpšanu/izkāpšanu no sabtransporta, par skaļas mūzikas klausīšanos austiņās, kad absolūti nav dzirdams, kas notiek apkārt, tādējādi sevi apdraudot.

Par drošību internetā (savas adreses, vārda, bankas konta paroles utt.)atklāšana. Tas gan vairāk man uz lielo, jo vidējais internetā iet tik daudz, cik apskatīties kaut ko no akordeona mūzikas vai kādu jaunu eksprimentu.

Galu beigās runājām par apkārtējo ietekmi. Kā noturēt savu viedokli, kā neļauties masas spiedienam uz sliktām vai nepareizām lietām.

Runājām, kā rīkoties, ja redz, ka kāds tiek piekauts, ja kādam dara pāri. Par to, ka vienmēr ir jānāk mājās un jāstāsta gan labās, gan sliktās lietas. ka vecākiem ir jāuzticas. Un ka nav jākaunas, ja kāds ir atļāvies būt nekrietns pret viņu, bet gan jāinformē par to.

Par higiēnu (roku mazgāšanu, par augļu mazgāšanu pirms ēšanas), par neēšanu sabiedriskās vietās, kuras nav zināmas (tas lielajam), par kaut kādu krāsainu konču pirkšanu nezinamas izcelsmes būdiņās (pag.gad mans videjais bija sācis tur iet kopā ar klasesbiedriem). Jo viena lieta ir vecāku paraugs, bet kas cits-bērna vēlme parādīt, ka viņš jau liels un pats var lemt, ko un kā.

Un galu beigās, protams, bērniem atgādināju telefona nr., uz kuru var piezvanīt jebkad, jebkuros apstākļos, ja nepieciešmaa neatliekama palīdzība. Lai neputrotu galvu, ir jāzina vismaz 112, tālāk jau tad savienos ar attiecīgo dienestu. Pie reizes, protams, sekoja atgādinājums, kuri ir tie gadījumi, kad jāzvana vispirms uz 112 un tikai tad mammai (ugunsgrēks, milzīga trauma sev vai draugam, noticis kāds nelaimes gadījums uz ielas uc.) 

Patiesībā šeit neuzskaitīju visus iespējamos variantus, ko aprunājām, to bija ļoti daudz, taču esmu pārliecināta, ka neiedomājos ne desmito daļu no tā, kas patiesi var notikt un kas arī atgadās ar bērniem. ļoti ceru uz viņu saprātu, uz spriestspēju nelaimes brīžos. Bet visvairāk ceru, ka šādu brīžu mūsu bērniem nebūs.

Vai jūs pirms skolas sākuma pāarunājāt ar saviem skolniekiem drošību mājās, uz ielas, skolā? Ko jūs iekļautu manā sarakstā?

Foto no www.uhrainbow.com