Par kapu kultūru un bērna iesaisti

Jau sen briedu šim rakstam, taču līdz galam nebiju formulējusi, ko un kā vēlētos uzrakstīt. Šobrīd esmu nonākusi līdz tam un esmu gatava dalīties ar savu pieredzi.

Laikam jāsāk ar to, ka nāku no Latgales, kur ir plaši izplatīta kapu kultūra. Ja vien kapi netiek bieži apmeklēti, tad vismaz vienu reizi gadā – kapu svētkos, tas noteikti tiek darīts.

Pirmo reizi kopā ar dēliņu apmeklējām kapus, kad viņam bija 4 gadi. Aizgājām, uzkopām, sastādījām puķes, parunājām par tiem, kas tur ir apglabāti. Un kopš tās reizes vienu reizi gadā mans lielais palīgs devās kopā ar mani šajā ikgadējā pienākumu braucienā. Pozitīvais, ko šādā pasākumā bērns var iegūt – uzzināt informāciju par saviem senčiem, dzimtu kopumā, izprast pienākuma jēdzienu, iemācīties uzvesties kapos, gremdēties atmiņās par aizgājušo cilvēku.

Pagājušajā gadā diemžēl pēkšņi un pāragri uz viņsauli devās mans tētis. Manam dēliņam ar opi bija īpaša saikne, kuru es nekad līdz galam neesmu izpratusi – sapratne bez vārdiem. Opis bija kā klints gan man, gan Gustaviņam. Torīt, pirms atbrauc apbedīšanas servisa darbinieki, mums bija iespēja stundiņu pabūt ar opi, atvadoties no viņa, sajūtot, kā dziest viņa rokas siltums un kā viņa dvēselīte dodas tur, kur gaviles un prieki nebeidzas nekad. Pēc kārtas atvadījāmies visi, arī dēliņš. Tā bija viņa pirmā saskarsme ar nāvi. Taču apjausma, ka ir neatgriezeniski procesi, nāca vēlāk, pat pēc opja bērēm. Līdz pat brīdim, kamēr urna netika aprakta un mācītājs nebija apsvētījis kapa vietu, likās, ka opis ir devies kādā garā braucienā. Atgriežoties mājās, likās, ka atvērsies durvis, un opis stāvēs uz sliekšņa un samīļos savās lielajās, dzīves rūdītajās rokās.

Tagad, kad ir pagājis vairāk nekā pusgads un emocijas ir nedaudz aprimušas, ir iestājies ilgu periods, kad tu ilgojies satikt aizgājušo cilvēku, samīļot, aprunāties. Novērtējot, vai bija pareizi ļaut Gustaviņam atvadīties no opja, piedalīties bērēs, redzēt visas mūsu emocijas (sāpes, bailes, izmisumu, ilgas utt.), uzskatu, ka tas bija pareizi, viņš tam bija gatavs (cik nu gatavs vispār var būt tādam notikumam!). Arī viņš izdzīvoja visu to pašu emociju un procesu spektru, ko mēs visi. Esmu ar viņu runājusi par viņa sajūtām, pārdzīvojumiem, secinājumiem. Esmu sapratusi, ka tagad viņš zina un saprot, kas ir nāve, kādas ir tās sekas, kāpēc mēs dodamies uz kapiem. Priekš sevis esmu sapratusi vienu – mēs pieaugam tikai tajā brīdī, kad pazaudējam kādu no vistuvākajiem cilvēkiem. Līdz tam mēs esam kā bērni.

Tagad mēs uz kapiem ejam biežāk, nekā vienu reizi gadā, un šogad pirmo reizi dēliņš piedalīsies arī kapu svētkos. Protams, mums ir bildes un atmiņas par kopā pavadītajiem brīžiem ar opi, taču viens ir skaidrs – cilvēks citu atmiņās vai iztēlē būs dzīvs tikai tik ilgi (arī neredzēti senči), kamēr par viņu rūpēsies uz zemes.

Gucci123